Autors: Ieva Krūmiņa
Avots: BalticTravelnews.com/businessinsider.com
Jau šā raksta pirmajā daļā sākām jūs iepazīstināt ar īru ceļotāja, poliglota un valodu pasniedzēja Benija Lūisa novērojumiem, pēdējo 15 gadu laikā dzīvojot 23 dažādās valstīs un padziļināti izpētot vietējo iedzīvotāju ikdienas paradumus. No amizantiem līdz kaitinošiem – cilvēki un viņu paradumi visapkārt pasaulei ir tik dažādi! Šodien turpinām stāstu ar vairākiem citiem interesantiem novērojumiem.
Itāļi nekad nekur nesteidzas. Līdzīgi ir arī ar citām Eiropas dienvidu tautām, bet itāļiem tas ir īpaši izteikti, un absolūts svētums viņiem ir nesteidzīgs kafijas malkošanas rituāls. Ja daža laba steidzīgāka nācija kafiju uztver vairāk kā degvielu organisma možumam, un aši iesūc to no papīra krūzītēm, nepārtraucot trako ikdienas skrējienu, tad Itālijā viss ir pilnīgi citādi. Kafija te ir ļoti garda, bet vēl svarīgāks par pašu dzērienu ir ikdienas socializācijas moments – savas ierastās kafejnīcas apmeklējums, draugu un kaimiņu satikšana, sarunas. Pavadīt divas pēcpusdienas stundas sarunās pie vienas vai divām niecīga izmēra espresso tasītēm – tas Itālijā ir absolūti normāli!
Reklāma
Dienvidu valstīm raksturīgi arī garie pusdienu pārtraukumi jeb siestas, kuru laikā ir ierasts arī nosnausties. Viskonsekventāk pie šī ieraduma arī mūsdienās pieturas spāņi. Iebraucējam no malas tas iesākumā šķiet dīvaini – nu kā tā pieaudzis un vesels cilvēks ņems un dienas vidū gulēs! Tomēr, padzīvojot dienvidos ilgāk, jo sevišķi karstajā vasarā, jāsecina, ka tas patiesībā ir visnotaļ saprātīgs paradums, kas nāk par labu cilvēku pašsajūtai, veselībai un arī darba produktivitātei vakara cēlienā.
Nīderlandi ir pieņemts uzskatīt par vienu no brīvākajām, tolerantākajām, multikulturālākajām un visādā citā ziņā atvērtākajām pasaules valstīm. Varētu domāt, ka nīderlandieši ļoti viegli veido kontaktus ar dažādu tautību un rasu cilvēkiem, taču šis iespaids ir diezgan virspusējs, dziļākajā būtībā viņi joprojām ir ļoti konservatīvi un svešiniekus savā lokā neielaiž. Nīderlandietis laipni aprunāsies ar ikvienu pasākumā sastaptu viesi, taču tas arī viss – nekādus tālākus kontaktus veidot visdrīzāk nevēlēsies. Ja neesi ar nīderlandieti spēlējies vienā smilšu kastē, vai vismaz mācījies vienā augstskolā, tad izveidot draudzīgas attiecības būs praktiski neiespējami. Varbūt šāda uzvedība skaidrojama kā sava veida pašaizsardzības mehānisms, ņemot vērā valstī dominējošo pārmērīgo globalizāciju un visatļautību.
Savukārt amerikāņi ir kā apsēsti ar naudu, sava materiālā stāvokļa demonstrēšanu, visu attiecību racionalizēšanu līdz “pērk – pārdod” līmenim, un mētāšanos ar naudu vietā un nevietā. Spilgts piemērs tam ir Ziemeļamerikā pastāvošā dzeramnaudu kultūra. Ja Eiropā restorānu īpašnieki maksā viesmīļiem pietiekami labu algu, un dzeramnauda (5 – 10 procentu apmērā) ir patīkama, bet ne obligāta papildus pateicība, tad Amerikā viss ir citādi. Dzeramnauda vismaz 15 procentu apmērā tiek sagaidīta teju kā obligāta jebkurā gadījumā, un biežie mājieni un atgādinājumi par to jau sāk atgādināt izspiešanu. Ja maltīte vai serviss īpaši gājis pie sirds, klienti atstāj 20 un vairāk procentus no rēķina summas. Dzeramnaudas neatstāšana tiek uzskatīta kā īpaši bargs sods viesmīlim par kādu smagu neizdarību, vai arī zīme, ka klientam bijusi izcili draņķīga diena, un šādi viņš atriebjas pasaulei.
Āzijā turpretim (izņemot pašus populārākos masu tūrisma galamērķus) atstāt dzeramnaudu vispār nav pieņemts. Tur pat var piedzīvot situāciju, kad viesmīlis dzenas pakaļ klientam, lai atdotu tā atstāto atlikumu.
Esot ārzemēs, jāņem vērā, ka dažādās valstīs cilvēki savu pēc būtības līdzīgo viedokli izsaka dažādos veidos. Vāciešus mēdz saukt par rupjiem, bet viņi vienkārši, līdzīgi kā citu ziemeļu valstu iedzīvotāji, savu viedokli, arī nepatīkamu patiesību mēdz izteikt ļoti tieši. Nosacītās skalas pretējā galā atrodas kanādieši, kas pēdējā laikā kļuvuši tik pārspīlēti iejūtīgi un politkorekti, ka vairs pat brīžiem nezini, kā ar viņiem runāt, lai kādu neaizvainotu. Lietas nevar saukt īstajos vārdos, un jebkurš ne tik patīkams izteikums jāpasniedz, līdzsvarots ar neskaitāmiem komplimentiem, situāciju mīkstinošām frāzēm un “biezu cukura glazūras slāni”. Piemēram, līdzīgā situācijā, Vācijā jūs saņemsiet strupu aizrādījumu “Šeit fotografēt nedrīkst!”, bet Kanādā tas skanēs apmēram tā “Sveicināti! Ļoti atvainojos, man ir nepatīkami to teikt, bet mūsu likumi ir tādi, un mēs ļoti priecātos, ja jūs piekristu šajā jautājumā sadarboties un šo vietu nefotografētu. Paldies par sapratni, mēs to ļoti novērtējam, un jauku dienu!” .
Uzturoties Indijā, autors līdz pilnībai izkopis savu kaulēšanās mākslu, kas vēlāk ļoti noderējusi izdevīgu ceļojumu un dzīvokļu īres darījumu sarunāšanai. Indijā, ja vien tas nav veikals ar fiksētām cenām, var un vajag kaulēties pilnīgi par visu. Bet kaulēšanās veids mazliet atšķiras no tā, ko rietumu pasaule apguvusi no arābu zemēm. Mums zināmais veids ir aptuveni šāds – pārdevējs prasa 20 naudiņas, pircējs sola 10, un beigās abi vienojas par summu kaut kur pa vidu. Indijā vispār ne ar mata gala kustību nedrīkst izrādīt, ka jums prece interesē. Ļaujiet pārdevējam nosaukt cenu, slavēt preces īpašības, pļāpājiet ar viņu par visu iespējamo, tikai ne preci, un gaidiet, kad viņš pats sāks minēt arvien zemākas un zemākas cenas.
Un noslēgumā kāds interesants vērojums par apaviem – lielākajā pasaules daļā ir pieņemts, ka mājās vai ciemos iekštelpās ielas apavos nestaigā. Bet, kā izrādās, ASV un Kanāda šai ziņā ir izņēmums – ja ierodoties tur ciemos, jūs, kā ierasts, sāksit atbrīvoties no āra zābakiem, un jums skatīsies kā uz dīvaini!
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
