Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: BalticTravelnews.com/History.com/Wikipedia
Brāļi Grimmi ir vieni no atpazīstamākajiem autoriem pasaulē - īpaši to sarakstītajām bērniem paredzētajām pasakām. Jākobs Grimms (1785 - 1863) un Vilhelms Grimms (1786 - 1859) bija vācieši, kas dzimuši deviņu bērnu ģimenē un viņi izauga esot saistīti ar grāmatām un stāstiem - kas arī viņus iedvesmoja pierakstīt pasakas, nostāstus un tos arī kolekcionēt.
Bērnība abiem puišiem nebija tā vieglākā - jau 10 un 11 gadu vecumā viņi palika bez tēva, bet pēc vidusskolas beigšanas drīz nomira arī viņu māte. Tomēr šajā laikā abi puiši bija jau sapazinušies ar rakstniekiem un romantiķiem - kas arī noveda abus pie darba dažādās bibliotēkās. Tā kā viņi abi dzīvoja kopā, brāļi Grimmi visa mūža garumā bija ļoti tuvi cilvēki. Daļēji tas varētu būt arī skaidrojams ar viņu līdzīgajiem raksturiem, kas viņiem ļāva viegli sadarboties, lai gan viņiem bija dažas būtiskas raksturīgas iezīmes — Jākobam labāk padevās un patika izpētes darbs, tieši viņš izstrādāja lielāko daļu no brāļu valodas un gramatikas teorijām, bet Vilhelms bija radošāks, viņa uzmanību vairāk piesaistīja mūzika un literatūra, Vilhelms ir atbildīgs par Grimmu pasaku kolekcijas patīkamo stilu.
Reklāma
1812. gada 20.decembrī brāļi Grimmi pabeidza savu pirmo pasaku krājumu „Bērnu un mājas pasakas”, kurā ir 86 numurētas pasakas. Laikam ejot, viņi šo krājumu papildināja 6 reizes un beigās tas sastāvēja no 200 numurētām pasakām un 10 „bērnu leģendām”. Laika posmā no 1816. līdz 1818. gadam viņi publicēja divus izdevumus krājumam „Vācu leģendas”. Vēlāk brāļu Grimmu interese par vecāku literatūru noveda viņus pie vecāku valodu pētīšanas un to salīdzināšanas ar vācu valodu.
1830. gadā brāļi Grimmi pārvācās uz Getingenes universitāti, kur Jākobs sāka strādāt par profesoru un bibliotekāru, bet Vilhelms par bibliotekāra palīgu. Kā profesors Jākobs pasniedza valodniecību un kultūras vēsturi. Arī Vilhelms 1835. gadā kļuva par profesoru. 1841. gadā brāļi Grimmi tika ievēlēti par Berlīnes Zinātņu akadēmijas locekļiem un ieguva tiesības lasīt lekcijas Berlīnes universitātē. Dzīves nogali brāļi Grimmi pavadīja, veidojot pilnīgu vācu valodas vārdnīcu. Pirmais sējums tika izdots 1854. gadā. Tajā bija 1824 lappuses, bet tika tikai līdz vārdam „Biermolke”. „Grimmu vārdnīcu” turpināja veidot vēl vairākas paaudzes pēc brāļu nāves, līdz to pabeidza 1960. gadā.
Grimmu pasaku krājums atšķiras no agrākiem līdzīgiem krājumiem ar to, ka tajā tautas stāstiem lūkots paturēt to pašu formu, kādā tie dzirdēti no tautas mutes (tomēr bieži vien pētnieki uzskata, ka daudz kas ticis pielikts klāt labskanībai). Brāļu Grimmu cenšanās atstāt pasakām viņu tautā parasto formu izskaidrojama ar tiem uzskatiem, kādi viņiem bija par pasakām, jo viņi veda pasakas sakarā ar seniem mītiem. Kad mīti pie visdažādākām tautām ar laiku pārmainījās, pārveidojās un beidzot pavisam panīka, tad no atliekām izcēlās tautas pasakas.
Populārākās brāļu Grimmu pasakas: “Ansītis un Grietiņa”, “Brēmenes muzikanti”, “Īkšķītis”, “Rapuncele” (“Salātlapiņa”), “Runcis zābakos”, “Sarkangalvīte”, “Pelnrušķīte”, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, “Vilks un septiņi kazlēni”, “Apburtā princese”, “Zilbārdis”.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
