Maijā rīdzinieku un Rīgas viesu apskatei tika atklātas astoņas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas projekta ekspozīcijas Brīvības ielas veikalu, kafejnīcu un uzņēmumu skatlogos. Vēsturiskās ekspozīcijas aicina garāmgājējus uz mirkli apstāties un ieskatīties mirkļos, kurus piedzīvojusi Brīvības iela laika posmā no 1914.gada līdz pat mūsdienām.
Projekta Skatlogi uz Brīvības ielu laikā astoņi ierastie veikalu, kafejnīcu un uzņēmumu skatlogi uz mēnesi tika padarīti par savstarpēji saistošām, vēsturi reflektējošām mākslas formām. Skatlogi atspoguļo Brīvības ielas vēsturi laika posmā no 1914.gada līdz mūsdienām, atgādinot garāmgājējiem, cik dažādi ir bijuši vēsturiskie Brīvības ielas nosaukumi un kādas politiskās varas ir spēlējušās ar Rīgas galveno ielu.
Reklāma
Projektu realizē "Ideju institūts" sadarbībā ar mākslinieci Annu Heinrihsoni un tekstu autoru Vilni Vēju. Projekta realizētāji atzīst, ka Latvijā, šāds, caur skatlogiem vērsts stāstījums par ielas vēsturi, tiek radīts pirmo reizi. Ekspozīcijās apskatāmie objekti ir īsti, autentiski priekšmeti no Latvijas muzejiem un privātām kolekcijām, kuri ļauj skatītājiem sajust senatnīgumu un stāsta vēsturisko noskaņu. Projekta mērķis nav mācīt vai detalizēti atainot kādu vēsturisku notikumu vai laika posmu, bet gan radīt nostalģiskas sajūtas vai sajūtu priekšstatus par aizgājušos laikmetu.
Anna Heinrihsone, projekta māksliniece, norāda, ka darbs pie ekspozīciju izveidošanas ilga vairākus mēnešus, kuru laikā, kopā ar skatlogu stāstu autoru Vilni Vēju, tika radītas astoņas vēsturiskas ekspozīcijas. Tajās apvienoti lielformāta maketi, senas fotogrāfijas, atsevišķi laikmetam raksturīgi priekšmeti, kas vizualizē pagātnes ainas un īsus stāstus par aizgājušo laiku. Katru skatloga ekspozīciju papildina publicista Viļņa Vēja radītie teksti, kas veidoti kā fiktīvas personas stāstījums – "mūžīgā garāmgājēja" atmiņu drumslas, uzsverot pieredzes subjektīvismu, kuru vienādi veido svarīgi vēsturiski notikumi un ikdienas dzīves fragmenti.
Ekspozīcijā apskatāmās fotogrāfijas projekta autori kopā ar kultūras vēstures entuziastiem, atbilstoši katras ekspozīcijas atainotajam gadu desmitam, rūpīgi atlasījuši no "Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva", kā arī no "Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas Letonica" projekta "Zudusī Latvija" arhīviem. Svarīgi, ka visi ekspozīcijās izmantotie priekšmeti ir oriģināli un līdz izstādei nonākuši, pateicoties privātajiem kolekcionāriem, "Rīgas Kinostudijai", "Misiņa bibliotēkai", kā arī "Latvijas Ugunsdzēsības muzejam".
Ekspozīcijas sākums meklējams "Latvijas Pasta" filiāles "Sakta" un kafejnīcas "Coffee Inn" skatlogos, kur, virzoties tālāk pa Brīvības ielu līdz pat Stūra mājai, ikviens garāmgājējs varēs iepazīsties ar astoņiem nostalģijas un romantisma pilniem vēstījumiem.
Ekspozīcijas izvietotas:
- Latvijas Pasta centrs Sakta, Brīvības bulvāris 32
- Veikals Elkor tehnika, Brīvības bulvāris 21
- Meridian Trade Bank (iepriekš SMP Bank), Elizabetes iela 57
- Interjera studija Casa Nostra, Brīvības iela 46
- Kafejnīca Burbuļnīca, Brīvības iela 37
- SIA Rīgas nami, Brīvības iela 49/53
- Outlet Bazaar, Brīvības iela 72
- Kafejnīca Coffee Inn, Brīvības 76
Projekta Skatlogi uz Brīvības ielu stāsti (autors Vilnis Vējš)
Skatlogi uz Brīvības ielu
Pirms simt gadiem pilsētas galvenajā ielā iedegās elektriskās spuldzes, kas nomainīja gāzes laternas. Iela kļuva par skatuvi, uz kuras iznākt laikmeta personāžam. Jaunās piecstāvu ēkas cēla ar lieliem veikalu logiem, kur parādīt kārdinošas preces. 60. gados skatlogus papleta vēl lielākus un dekorēja ar neonu. Bet kas šajā lugā ir aktieri, kas - skatītāji? Skatlogi ir redzējuši visu – gan masu skatus, batālijas, gan sīkas komēdijas un drāmas. Bet kāda loma šajā teātrī ierādīta vienkāršajam garāmgājējam?
Impērijas spožums
Viesnīcā skanēja daudzas Eiropas valodas: Krievijas, Austroungārijas, Britu un citas. Impērijas vēl uzskatīja, ka to varenībai nekas nedraud. Atšķirībā no tirgoņiem, aristokrāti ceļoja ar visām ģimenēm, auklēm, sulaiņiem un ģimenes draugiem. Bija taču Belle Époque – dižais laikmets, un visiem šķita, ka tas turpināsies mūžīgi.
Rīgas Modes
60. gados viņa vilka kuplus svārkus un kurpes ar tik spiciem papēžiem, ka tie grima saules sakarsēta asfaltā. 70. gados – izaicinošu mini un platformenes. Varonīgi staigāja ar parūku pat vasarā. Bet jau 70. izskaņā kļuva romantiska un noslēpumaina – garās, plandošās kleitās, ar platmali, kas aizēnoja seju. Modē bija retro, kas nu jau viņai piestāvēja vislabāk. Šo sievieti (vārdu dāma toreiz nelietoja) nebija grūti saprast – dienu strādājot flīzētāju brigādē, vakarā viņa vēlējās izskatīties tik sievišķīgi, cik vien iespējams.
Miera laiku varoņi
Gruntsgabala dziļumā izvietotajā čaulīšu fabrikā sāka kūpēt dūmi, un nebija ilgi jāgaida, līdz bija klāt ugunsdzēsēji. Krievu reālģimnāzijas meitenes pieplaka logiem, lai noskatītos uz skaistajām sarkanajām mašīnām, kas, zvaniem skanot, sabrauca pagalmā. Pažarnieki – vienkārši puiši no priekšpilsētām, bija tā laika varoņi! Pateicoties ģimnāzistu mēmajai apbrīnai, viņi tika galā ar uguni nepilnā stundā.
Floras bēres
Aukstajā 1988. janvāra vakarā uzmanību piesaistīja ļembasts pie necilā koka namiņa Ļeņina ielā 35: izrādījās, tās esot kafejnīcas Flora bēres. Skanēja ragu mūzika, runas, uzstājās diskžokejs un dzejnieki. Tas bija pirmais neformālais mītiņš koka Rīgas aizstāvībai!
Leģenda vēstīja, ka šai namā dzīvojis Rihards Vāgners. Izrādījās, ka tomēr mājā uz stūra, kas sen jau nojaukta. Bet varbūt tomēr iegriezies šeit traktierī? Galu galā Floru nojauca, bet robs apbūvē bija kļuvis par vēl vienu leģendu bagātāks.
Tukšā vieta
Krustojumā 1930. gadā uzcēla skaistu kiosku, kur bija avīzes, loto un telefona automāts. Pēc piecpadsmit gadiem to nojauca, lai 1950. dotu vietu Ļeņina piemineklim. Ļaudis tam parasti gāja garām kā tukšai vietai – īpaši kavēties nemaz nebija vēlams, izņemot pompozās ziedu nolikšanās. Bet 1991. gada 24. augusta vakarā Ļeņins bija gāzts un tauta pat uzdejoja lambadu uz pieminekļa drupām. Vieta atkal palika tukša. Vienīgi Ziemassvētku egles te iedzīvojušās.
Nabaga Miška
1980. gada nogalē pazīstams sportists restorānā „Dzirnavnieks” draugiem paklusām atzinās: "Ziniet, bija jau sajūta, ka tās nemaz nav īstas Olimpiskās spēles!". To viņš teica tādēļ, ka ASV un daudzas citas rietumvalstis spēlēs Maskavā nemaz nepiedalījās – Aukstā kara dēļ. "Varbūt nākamreiz!" – bija vājš mierinājums. Nākamās spēles Losandželosā 1984. gadā savukārt boikotēja PSRS, tādēļ uz tām neaizbrauca neviens sportists no Latvijas.
