Par Rāmavas muižas vadīšanas ikdienu - saruna ar Ilzi Stefaņenkovu

Par Rāmavas muižas vadīšanas ikdienu - saruna ar Ilzi Stefaņenkovu

Rāmavas Depkina muižā, kas paslēpusies plaša parka viducī un ir viena no senākajām koka ēkām Latvijā, pēdējos septiņus gadus saimnieko viens gaišs un patiesi laipns cilvēks. Par gaišumu nav melots un varbūt tīras sakritības pēc dienā, kad ieradāmies muižā, starp pelēkajiem mākoņiem saules stari apspīdēja visu muižas priekšnamu. Verot vaļā lielās, simtgadīgās muižas durvis, mūs sagaidīja tik pat saulains un laipns smaids, kas aicināja iekšā. Ilzi Stefaņenkovu, Biznesa augstskolas Turība absolventi, var dēvēt par muižas dvēseli. Mazliet pieklusinātā balsī, reizēm čukstus un sirsnīgi smejoties, pie kafijas tasītes aizritēja sarunas par muižu un studiju laikiem Turībā.

Cik ilgi šeit saimniekojat un kā nonācāt Rāmavas Depkina muižā?

Vairākus gadus darbojos mārketinga jomā, man piederēja mediju aģentūra, bet pienāca laiks, kad sapratu, ka tas īsti nav mans sirds aicinājums. Par cik Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskajai draudzei, kuras locekle es biju, bija pieredze ar kultūras pieminekļu apsaimniekošanu un attiecīgi arī savi restauratoru resursi un konsultanti, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija tai piedāvāja apsaimniekot Rāmavas muižu. Ņemot vērā, ka man ir pieredze uzņēmējdarbībā, izturēju konkursu un tiku pie brīnišķīgās iespējas – būt šeit, Rāmavas Depkina muižā.

Kad sāku  strādāt muižā, man bija aptuvena vīzija, kā es to redzu un kā gribu to virzīt nākotnē. Par cik viens no noteikumiem bija spēja pilnvērtīgi pašfinansēties bez atbalsta no pašvaldības, baznīcas un citiem fondiem, un mēs vēlējāmies spēt atbalstīt un īstenot sociālās funkcijas, tad, protams, ideja par komerciāliem pasākumiem un telpu īri nāca pati par sevi.

Ko Rāmavas Depkina muiža piedāvā viesiem un kas ir tās īpašnieki?

Pirmos gadus muiža lielākoties bija saistīta ar kristīgajām aktivitātēm - mēs realizējam kā sociālus projektus, tā arī komerciālus, un šeit runa nav tik daudz par naudu, kā par to, ka tas ir mūsu sirdsdarbs, kas savā ziņā ir arī misijas darbs. Rīkojot kāzas, mēs nedomājam par to, cik naudas tas ienesīs, lai gan, protams ir noteiktas izmaksas, ar ko jaunlaulātajiem ir jārēķinās, svinot šeit savu īpašo dienu, bet tās ir salīdzinoši demokrātiskas, jo mēs neesam tipisks komerciāls uzņēmums, kas domā par cipariem bilancē un peļņas aprēķinā. Par iegūto naudu mēs ceļam un attīstām kultūras pieminekli, kam ir vērā ņemama vēsture un pievienotā vērtība. Ar vārdu „mēs”, es domāju savu komandu - cilvēkus, bez kuru atbalsta tas nebūtu izdarāms.

Runājot par mūsu viesiem, tad prieks, ka tie ir ne tikai latvieši, bet, lai arī tas ir neliels skaits, interesi par muižu izrāda arī tūristi no citām valstīm. Mums ir atsevišķa programma priekš ārzemju tūristu grupām, piemēram, ar zviedru grupu, kuri šeit brauc un veic iesvētes mācību un apskata Latviju jau ilgstoši, jo viņiem šeit patīk.

Rāmavas Depkina muiža pieder Ķekavas novada pašvaldībai, savukārt mēs pārstāvam biedrību - Rāmavas muižas misijas centru. Muiža ar 4 hektāru lielo parku mums ir nodota pārvaldībā uz vairākiem gadiem un ar saviem darbiem, projektiem un idejām mēs tai neļaujam pazust nebūtībā.

Vēsturiskie nostāsti un leģendas bieži vien vilina tūristus. Vai arī Rāmavas Depkina muiža ir nostāstiem bagāta un var lepoties autentiskuma saglabāšanu muižas detaļās?

Jā, muiža glabā Rāmavas ciema vēsturi un iedzīvotāju likteņstāstus. Padomju laikos šeit bijuši komunālie dzīvokļi - mums ir viena darbiniece, kurai savulaik šeit strādājusi mamma un viņa no savas bērnības atceras šo muižu. Šie cilvēki ir tie, kas var liecināt par to, kāda  muiža ir bijusi pirms daudziem gadiem, piemēram, pastāstīt, kāds ir bijis tās agrākais plānojums.

Interesanti, ka Rāmavā ir iedzīvotāja, kurai ir nedaudz pāri deviņdesmit gadiem un kura ir strādājusi muižā, kad šeit vēl saimniekoja Pauls Lejiņš. Mēs priecājamies, ka, neskatoties uz pieklājīgo vecumu, viņa mūs bieži apciemo un ir “tautas modrā acs”, kas mūs ļoti uzrauga un novērtē, dod padomus un ieteikumus. Viņa vienmēr pārmet krustu, kad atnāk uz muižu vai aiziet no tās, jo muiža viņai ir svēta vieta un dārga piemiņa, un tieši tāpēc viņai ir svarīgi, kas šeit notiek un kā šeit izskatās. Ir tik lieliski noskatīties, ka ir cilvēki, kuriem dzīvē kaut kas rūp – tā arī šī sieviete deg par šo vietu, kas  ir papildus motivācija censties visu izdarīt pēc vislabākās sirdsapziņas.  

Kāda ir muižas atjaunošanas vēsture un turpmākie attīstības plāni?

Lielā muižas restaurācija tika pabeigta 2003. gadā. Ir atsevišķas foto liecības no perioda, kad muižu atjaunoja, un ir redzams, ka ir paveikts neticami liels darbs, jo bija apsvērta arī ideja par muižas nojaukšanu.

Ir pagājuši 17 gadi kopš lielās restaurācijas - par cik materiāliem ir jābūt dabīgiem un metodēm autentiskām, remontu jāveic ik pa 10 gadiem. Ar tiem līdzekļiem, kas mums ir, tas ir liels izaicinājums. Parkā  ir 11 dižkoki, kuriem ir nepieciešama sakopšana. Ir nepieciešami daudz resursi, lai mēs varētu pienācīgi uzturēt muižu. Muižai, to iekārtojot, tiek īpaši piemeklētas detaļas, veidojot īpašu atmosfēru. No pirmsākumiem  ir saglabājušās tikai dažas lietas - skaistās vītņu kāpnes, koka grīdas, podiņu krāsnis un fasādes durvis ar grezno slēdzeni un oriģinālo atslēgu.

Kopā ar pašvaldības atbalstu esam nolēmuši tuvākajā gada laikā parkā ierīkot publisku atpūtas vietu un bērnu laukumu, un ir liels prieks, ka mums veidojās sadarbība ar pašvaldību.

Kāda ir Jūsu ikdiena, strādājot par muižas pārvaldnieci?

Muiža ir mans pamatdarbs - mana ikdiena, jo īpaši nedēļas nogales ir piesātinātas ar pasākumiem. Nedēļas vidū notiek koordinēšanas darbi, tiek saskaņotas detaļas ar pasākuma pasūtītājiem, daudz radoši risinājumi, dekorēšana un floristika, lai pasākums būtu unikāls. Lai arī pēc aktīvās sezonas jūtamies noguruši, mēs esam ļoti priecīgi un gandarīti par padarīto, par to, ka esam kādu padarījuši laimīgāku, vai vismaz iepriecinājuši.

Mums ir jābūt ļoti fleksibliem. Piemēram, kāzu ceremonija, kas pasūtīta muižas parkā, tiek ieplānota arī muižā, jo mums vienmēr ir jābūt plānam “B”, un, ja nepieciešams, arī plānam “C”. Laikapstākļi ir nepielūdzami, tāpēc pat veidojam un dekorējam divas arkas - vienu iekštelpās, otru ārā.

Vai varat minēt kādu interesantu gadījumu no pasākumu organizēšanas ikdienas Jūsu muižā?

Vienā agrā pavasarī, zilo puķīšu laikā, mums bija līgava, kas ļoti, ļoti gribēja ceremoniju muižas parkā. Ārā vēl bija diezgan auksts, bet klienta vēlmes ir galvenās, tāpēc ar nosalušiem pirkstiņiem pušķojām arku. Cik skaists un aizraujošs bija mirklis, ka brīdī, kad līgava pateica „jā”, sāka līt, un visi spiegdami, kliegdami skrēja iekštelpās. Radošs darbs dod man lielu prieku un iedvesmu šo visu vadīt.

Atmiņā palicis arī notikums no citām kāzām. Viesi jau bija sanākuši zālē, kad pie viena no galdiņiem piecēlās kungs, lai teiktu uzrunu, un tieši tajā brīdī pārlūza galda kāja, galdam iekrītot viesu klēpī. Izrādās, ka trauki kādreiz arī patiešām mēdz plīst uz laimi!  

Muižu atdzimšana ir dārgs process. Kāds ir Jūsu viedoklis par muižu atjaunošanu?

Latvija ir bagāta ar muižām un pilīm un mūsu uzdevums ir tās uzturēt kārtībā, rūpēties, lai vēsturiskais piemineklis neslīkst nevērībā. Man ļoti sāp sirds, redzot muižas, kas manā bērnībā darbojušās, bet tagad atstātas novārtā, vai, piemēram, kuru vēsturiskā vērtība netiek novērtēta un pienācīgi saudzēta. Zinu muižu, kuras teritorijā esošais grandiozais parks neizprotamu iemeslu dēļ ir piepildīts ar autoservisiem, ražotnēm un citiem uzņēmumiem. Kur ir uzraudzība no attiecīgo institūciju puses, lai nepieļautu, ka šie īpašumi tiek patvaļīgi izpostīti? Tie taču ir kultūras pieminekļi!

Mūsu tēvzemē Latvijā ir daudz muižu, kurās ir ieguldīts liels darbs, lai tās atdzimtu un, diemžēl, daudz ir arī tādu, kuras stāv novārtā, lai arī savi īpašnieki tām ir. Mans skatījums uz pirkšanas un pārdošanas procesiem vēsturisko pieminekļu lietā ir skeptisks - ja muiža ir pašvaldības īpašums, tad, meklējot pircēju, būtu jādomā nevis par cenu, par kādu to pārdot, bet gan par pircēju, kurš pēc muižas iegādes tajā ir gatavs arī ieguldīt. Domāju, ka iemesls, kāpēc muižas, kas ir privātīpašumā, tiek atstātas novārtā, ir ļoti vienkāršs – finanses. Muiža ir iegādāta par lielu naudu un līdzekļi, lai to atjaunotu, vairs nav. Situācija ir risināma - ir jābūt  noteikumam, ka paredz, ka pēc muižas iegādes tās īpašnieks to atrunātā laika periodā restaurēs un tā būs pieejama publiskai apskatei vai publiskiem pasākumiem.

Summai, par kādu tiek pārdota muiža, nevajadzētu būt ārkārtīgi augstai, lai tās topošajam saimniekam ir pieejami līdzekļi arī restaurācijai. Iespējams, ka tad arī nebūs šādas situācijas, vai vismaz mazināsies to muižu skaits, kas ir nonākušas privātīpašumā un ar tām nekas netiek darīts. Mazinātos arī to pircēju skaits, kam vienkārši “ķeksīša pēc” ir vajadzīga īpašumā muiža.

KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

SADAļU ATBALSTA:

 
Ceļojumu un atpūtas piedāvājumi:
Turpini vasaru kūrortā!  Lielupe by SemaraH Hotels
Atpūta Jūrmalā ar iekļautu izmitināšanu, brokastīm, kokteili un Wellness centra apmeklējumu | Skatīt vairāk
Latvija 78 EUR
Autostāvvieta Rīgas, Kauņas,Viļņas lidostā AvioKases.lv
Rezervē iepriekš, ar atlaidi, autostāvvietu Rīgas, Kauņas vai Viļņas lidostā. | Skatīt vairāk
no 1.40 EUR
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 16.11.2018 - 24.11.2018 Koncertstāsts ''PŪT, VĒJIŅI'' Valmieras TIC
23.novembrī plkst.19:00 Valmieras Kultūras centrā izskanēs koncertstāsts ''Pūt,vējiņ''. | Skatīt vairāk
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 10.11.2018 - 22.11.2018 „Tele2” izstāde „Latvijas alfabēts” Valmieras TIC
Līdz 21.novembrim Valmieras Kultūras centrā apskatāma „Tele2” izstāde „Latvijas alfabēts”, kurā redzamas Latvijas ainavas no putna lidojuma, kas | Skatīt vairāk

Par mums | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Vakances | Prakse studentiem | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2018 www.turismabizness.de | Design & maintenance © 2000 - 2018 1st-studio.com

 
Total Timed::0.15543604sec.