«800 km atpakaļ pie sevis» - 34. diena: tūristu apsēstais okeāns un atvadu kamols kaklā - Ceļotāja stāsts

«800 km atpakaļ pie sevis» - 34. diena: tūristu apsēstais okeāns un atvadu kamols kaklā - Ceļotāja stāsts

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

34. diena: tūristu apsēstais okeāns un atvadu kamols kaklā (Finisterre/Fisterra)

20. jūnijs

Astoņos nozvana modinātājs, bet acis pēc naksnīgajām sarunām nepakam negrib vērties vaļā. Līdz autoostai jāčāpo 3 km un vēl jāatrod, kur nopirkt biļetes turp-atpakaļ, tāpēc piespiežu sevi izkāpt no gultas. Pienāk iepriecinoša ziņa no Noela – viņš tomēr izlēmis palikt Santjago vēl vienu dienu un tikai tad startēt uz Finisteri (kopā ar pārējiem).

Pārtikas veikalā nopērku ūdeni, banānu, sieru un graudu batoniņu – brokastīm autobusā. Diena sāk iesilt. Pie debesīm nav neviena mākoņa. Autoostā atrodu vajadzīgās pārvadātājfirmas lodziņu un par 26 eiro nopērku biļetes. Pēc tam satieku Padiju un Sendiju. Kopā meklējam īsto platformu. Pēkšņi no autobusa izkāpj sen neredzētais Raznajs! Skrienu klāt un apķeru. Viņš šodien atgriežas no gājiena uz Finisteri un pa taisno dodas uz lidostu. Joko, lai uzmanos no haizivīm, kad lekšu okeānā peldēties.

Uz turieni buss mūs aizgādā pusotrā stundā. Nosaukums “pasaules mala” liek domāt, ka tā ir vientulīga un neskarta vietiņa, tomēr patiesībā Finistere ir kūrorta ciemats, pilns ar restorāniem, viesnīcām un alberģēm, uz kuru straumēm plūst tūristu autobusi. Pati jau neesmu diez ko labāka – neatnācu tak uz šejieni ar kājām…

Līdz bākai no centra jāiet nepilni 3 km pret kalnu. Saule jau cepina. Nekas, pasauļošu vienu ķermeņa pusi; atpakaļceļā – otru. Okeāns ir iespaidīgs, bet tas arī viss. Grimt pārdomās un sajust brīvības smaržu man traucē cilvēku pūļi. Lai nofotografētos pie Camino stabiņa “0,00 km”, jāgaida vairākas minūtes. Aiz bākas žurnālisti veido sižetu vai filmu par Santjago ceļu, arī es tieku kadrā. Ļaudis sēž uz akmeņiem un veras tālumā, pikniko vai taisa selfijus. Ugunskuri laikam tiek iedegti tikai vakaros – šur un tur redzu vien melnus pelnus.

Nu ko, viss ir beidzies. Rīt lidoju mājās. Iespējams, mazliet citāda. Ceļš man ir palīdzējis saprast, ka es vairs nedrīkstu turpināt dzīvot ar upura psiholoģiju paurī. Dzīve mani tā un dzīve mani šitā… Jā, mani piekrāpa, atraidīja un pameta. Bet es pati taču arī piedalījos šai laulībā! Septiņu gadu laikā pamazām izšķīdu ikdienas rutīnā. Biju tik ērti iekārtojusies, ka negribēju vairs attīstīties kā personība. Drošās ostas ūdeņi mānīgi ieaijāja. Cilvēku sev blakus sāku uzskatīt par pašsaprotamu. Bet nekas mums nepienākas tāpat vien – arī mīlestība ir jāturpina pelnīt ik dienas. Pēc jāvārda došanas laulātais netop par privātīpašumu.

Nožēloju, ka pēdējā laikā biju kļuvusi par dīvāna dekorāciju. Nekas mani neinteresēja, pat draugi ne. Strādāju no mājām un i nepacentos uzposties, kad vīrs pārradās no darba. Ietinos halātā, skatījos seriālus, cepu kotletes, izplūdu miesās. Kurš gan iekārotu tādu sievu? Es ne… Ar šodienas acīm skatoties, nesaprotu, kas ar mani bija noticis, kāpēc nonācu tik tālu. Pati sev nepatiku, bet pietrūka gribas rīkoties.

Tagad jūtu, ka pēc ciešanām pusgada garumā manī beidzot ir parādījusies vēlme dzīvot, nevis eksistēt. Ņemt grožus savās rokās. Kāda jauka pārmaiņa! Varbūt tālab, ka esmu kļuvusi pārliecinātāka par sevi, iepazinusi galējās robežas, savās acīs kļuvusi vērtīgāka. Zinu, uz ko esmu spējīga. Zinu, ka esmu lieliska, unikāla, neaizstājama, mīlestības vērta. Zinu – agri vai vēlu atradīsies kāds, kurš visu mūžu ir meklējis tieši tādu sievieti kā es. Dziļi sirdī jau priecājos, ka tā noteikti notiks. Paldies, mīļais ceļš, ka ļāvi to visu apjaust!

Pulkstenis jau trīs, tāpēc pošos atpakaļ. Gribu izbaudīt pēdējo vakaru kopā ar Noelu, Hilki, Aņu un Donatu. Šoreiz satiksmes autobuss izvizina mani pa okeāna piekrastes ciemiem un pilsētiņām divu stundu garumā, un tikai tad pagriežas uz Santjago pusi. Kad atgriežos alberģē, puiši jau sēž uz kāpnēm, gatavi doties, esot tik jāsagaida abas madāmas. Man tiek laipni atvēlētas 10 minūtes (kas beigās, protams, izvēršas par 20), lai pārģērbtos.

Meitenes, gudrinieces, izrādās, tikušas pie bezmaksas pusdienām diezgan smalkā viesnīcā. Ja esi viens no desmit pirmajiem, kas šo faktu zina un ierodas noteiktā laikā, restorāns uzsauc pieklājīgu maltīti. Donats un Noels savukārt bijuši pie friziera un tagad ir lepni kā pāvi par saviem jaunajiem matu griezumiem. Arī es šodien izdomāju mazliet uzposties un nopirku skropstu tušu. Ha, laimei tomēr ir vajadzīgs tik maz!

Sadomājam atgriezties nozieguma vietā, t.i., katedrāles laukumā, nopirkt veikalā sangriju un alu, un pasēdēt ēniņā pie kolonnām. Nē, Spānijā nesoda par alkohola lietošanu publiskās vietās. Noklāju uz zemes savu jaku, aicinu Noelu blakus. Sēžam plecu pie pleca un vienkārši baudām skaisto skatu, viens otra siltumu, patīkamo vēja pūsmiņu, brīnišķīgo kompāniju, pēdējos brīžus kopā.

Kāda cita pilgrimu kompānija iesaka “Tripadvisor” titulētu restorānu tepat ap stūri, kur ieturēt gardas vakariņas par saprātīgu cenu. Piepildām māgas un dreifējam cauri pilsētai atpakaļ uz alberģi. Pilnmēness gatavojas uznācienam. Uz katra ielas stūra šovakar spēlē pa muzikantam.

Hilke un Aņa pie miera grib doties laicīgi, jo rīt atkal jādodas ceļā. Man nav vārdu, ar ko pateikties katrai no viņām par kopā pavadītajām 5 nedēļām, tie iesprūst rīklē. Daudzas reizes cieši apskaujamies. Kaklā kamols, acīs asaras. Esmu droša – mēs vēl satiksimies – taču ne vairs šajā kontekstā un atmosfērā. Trakoti pietrūks mūsu kopīgā Camino gara…

Ar puišiem vēl kādu brīdi pasēžu uz kāpnēm ar pieczaigžņu skatu uz pilsētu. Klausāmies cits cita mīļāko mūziku, rādu labākos video par Latviju – lai tik brauc ciemos! Donatu ļoti uzrunā “Positivus” festivāls; Noelu – pasakainie Rīgas skati. Apsolu, ka tas būs pat labāk nekā Parīzē, jo pati tam svēti ticu: Rīga ir mana mīļākā pilsēta pasaulē, bet Latvija – sirdij tuvākais pleķītis uz zemes virsas.

Autore: Dina Preisa.

Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

SADAļU ATBALSTA:

 
Ceļojumu un atpūtas piedāvājumi:
Piedzīvojumi Salvadorā un Nikaragvā Jēkaba Ceļojumi
Šis būs aktīvs ceļojums, kurā dodamies baudīt ne tik daudz komfortu, kā piedzīvojumus un īstu vietējo dzīvi – ikdienu, kādu to piedzīvo šo | Skatīt vairāk
Latvija no 1290 EUR
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 02.12.2017 - 18.12.2017 Ir klusa nakts Jēkabpils TIC
18. decembrī plkst. 19.00 Krustpils Luterāņu baznīcā notiks koncerts “Ir klusa nakts”. Koncertēs Dināra Rudāne un Ingus Pētersons. | Skatīt vairāk
10 EUR
Dienvidāfrika - priekšstati un mīti Jēkaba Ceļojumi
Dienvidāfrikas Republika ir kontinenta melnais dimants - tā ir viena no turīgākajām un attīstītākajām valstīm Āfrikā. Noteikti iepazīsti to! | Skatīt vairāk
3290 EUR
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 13.12.2017 - 17.12.2017 Autobusu noma - NEOPLAN LUX (57 sēdvietas) AP SAULI
Lielām grupām iesakām mūsu divstāvīgo skaistuli ar 57 sēdvietām. Ietilpība, komforts un stabilitāte uz ceļa! | Skatīt vairāk
Tez Tour
NEDĒĻAS LASĪTĀKAIS
Populārakie piedāvājumi
APMEKLĒTĀKIE UZŅĒMUMI
Baltijas tūrisma objekti

Par mums | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Vakances | Prakse studentiem | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2017 www.turismabizness.de | Design & maintenance © 2000 - 2017 1st-studio.com

 
Total Timed::0.09149504sec.