Apmeklēt nelielo un tuvo Kihnu salu jau sen bija padomā. Pēkšņi gadījās brīvs brīdis un zibenīgi tiek izlemts doties uz šo salu!
Kad izbraucam ap plkst. 6:00 no rīta no Rīgas, ir jūtams patīkams aizgājušās nakts vēsums, taču diena solās būt karsta un gana saulaina.
Taču - jo tuvāk Pērnavai, jo nopietnāk nomācas un sāk līņāt. Igaunijas vasaras galvaspilsēta sagaida ar pērkona rūcināšanu un pamatīgu ūdens gāzienu no debesīm. Kāds tur atvēris debesu slūžas, ielas un trotuāri vienā mirklī pārvēršas mazās upītēs un strautiņos. Prāmis Līza tiek sasniegts stipri slapjā stāvoklī.
Uz nelielā prāmīša tiek ieņemts pagrabstāvs, jo te sola atvērt mazu kuģa kafejnīciņu. Pēc kāda brīža jau varam sildīties ar kafiju, piekožot līdzpaņemtu Rīgas pīrādziņu.
Kad Līza ir kādu nepilnu stundu braukusi, lietus atkāpjas un paliek Pērnavas pusē. Aiz kreisā borta parādās neliela neapdzīvota saliņa ar vientuļu bāku uz tās. Aiz labā borta tālumā redzama cita, jau nedaudz apdzīvota saliņa, tālumā krastā atkal balta bāka. Jūra ir gluda, mazi vilnīši netraucē mūsu kuģīša gaitu. Pilnīga relaksācija, pūšot patīkamam jūras vējam.
Beidzot iebraucam mazajā Kihnu ostiņā, kurā jau stāv vairākas jahtas ar somu karogiem. Tālāk kāpjam jau pavecā MAN markas kravas automašīnas kravaskastē un gides Evī vadībā sākas mūsu salas apceļošana. Evī labi runā latvju mēlē, jo mācījusies Salacgrīvā. Viņas mamma ieskatījusies brašā Kihnu puisī un to apprecējusi, pārcēlusies uz dzīvi šeit.
Sākumā braucam pa asfalta klājumu, bet tā te nav daudz. Vairumā grantēti ceļi. Mājiņas pārsvarā skandināviski sarkanbrūnos toņos. Salinieku esot ap 700, reāli uz salas dzīvojot ap 500. Viens otru labi pazīstot. Mājiņas glīti sakoptas, pagalmi izpļauti, izskatās labi. Tūrisma bizness šeit ir svarīgs ienākuma avots. Pa vasaru pat gulēt iznākot maz, jāapkalpo tūristi, tā stāsta mūsu gide. Iepriekšējo nakti tik 3 stundas esot gulēts.
Šur tur mana pa ziedošam kartupeļu lauciņam, redzējām vienu govi un kādas desmit aitas. Vispār govju esot ap 10, zirgu kādi 4. Vēl vistas un citi mājputni. Zeme gan kā jau uz salas, neizskatās ļoti auglīga. Tāpēc senos laikos vīri zvejojuši, gājuši jūrā, medījuši roņus, bet sievas veikušas mājas darbus.
Vasarā un bezledus laikā salu var sasniegt ar prāmi, ja jūra aizsalst, tad jālido ar mazu astoņvietīgu lidaparātu no Pērnavas. Ja uzsalst ledus 20cm biezumā, uz krastu atverot ledus ceļu, bet tas katru gadu nenotiek. Tā kā ziemā dzīve šeit veidojas noslēgta. Cilvēki brauc strādāt uz Pērnavu un apkārtni, atgriežas nedēļas nogalēs.
Vietējie stipri pieturas pie senajām tradīcijām, ziemā ejot ķekatās viens pie otra, sievietes adot cimdus, zeķes un darinot tautiskos brunčus. Jaunavām esot jāsadarina līdz kāzām atbilstošs pūrs, daudz cimdu jāsaada. Citādi pie vīra te netikt.
Elektrība nākot no kontinenta pa kabeli, tāpat atvedot pārtiku ar prāmi. Brīvais internets esot ostā un vēl dažās vietās. Ir sava ātrās palīdzības ekipāža un ugunsdzēsēji.
Klausoties stāstījumu, esam nonākuši līdz Kihnu bākai salas dienvidu galā. PSRS laikos te esot bijusi arī neliela karaspēka daļa. Kādi 20 zaldātiņi. Pēc armijas aiziešanas, daži palikuši salā un apprecējušies.
Bāka tiešām izskatās diža uz šis mazās saliņas. Ap tās laternu griežas satraukts putnu bariņš, kas tur salipinājis māla ligzdiņas. Čurkstes.
Bāka norāda salas dienvidu gala izvirzījumu un ar sarkanu sektoru brīdina par apmēram 6 km garu un bīstamu strēli, kas tikko samanāma līdz ar ūdens virsu stiepjas jūrā salas otrā galā. Ja jūra sāk viļņoties, tā var nebūt samanāma un var apdraudēt kuģu gaitu šajā vietā. Vispār ap Kihnu salu esot ap 100 pavisam mazu saliņu, tās no krasta var labi saskatīt un pavasaros tur esot īsta putnu paradīze. Salas dienvidu galā aug kadiķi, to ir daudz un tie veido tipisku igauņzemes salu ainavu.
Kihnu baznīcai uzlikts jauns un spožs vara jumts, ar to vietējie lepojas. Baznīca celta kā luterāņu, bet tagad ir pareizticīgo. Vietējie pārgājuši pareizticībā, kad cara tētiņš solījis zemi dot. Tiesa, šī baznīca pakļaujas Grieķijas pareizticīgajai baznīcai. Dievkalpojumi notiekot igauņu valodā. Pie baznīcas vārtiem stāv svētā Nikolaja svētbilde, jo viņš ir kuģinieku aizstāvis.
Jauks un interesants ir arī muzejs. Var noskatīties dokumentālus arhīva kinokadrus par seno kihniešu dzīvi – kā jūrā gājuši un roņus medījuši.
Ir sadzīves priekšmeti, visādas interesantas lietas savāktas. Pat satiekams slavenais kapteinis Kihnu Jens! Kihnieši bijuši čakli burinieku būvētāji. Būvējuši kuģus, braukuši jūrā un tikuši pie turības. Pie tam kuģu bijis ļoti daudz. Kādi 40 burinieki no salas aizvilkti 1 pasaules karā un nogremdēti Irbes šaurumā, lai tur nevarētu iztralēt ieliktās jūras mīnas. Pēc kara uzbūvēti laikam vēl kādi 40. Vispār gide min kādu kuģu būves meistaru, kura vadībā uzbūvēti 60 burinieki. Tā kā vīri te dīkā uz gultas nav gulējuši.
Pusdienlaikā mūs cienā ar īstu zvejnieku zivju zupu, tikko nožāvētām butēm, kafiju un pašceptu rozīņu kliņģeri. Garšīgi. Pusdienas tiek servētas Rannu kempingā zem niedru nojumēm brīvā dabā, netālu no jūras. Aizejam līdz jūrai, apskatām akmeņainos krasta līcīšus un kadiķu audzes. Sēžamies atkal auto kravas kastē un braucam uz ostu. Ripojam cauri smukam mežam, kurā rudeņos esot daudz sēņu. Sēņotāji pat no Pērnavas braucot šurp sēnēs, bet vietējie ne visai laikam mīl šo nodarbi. Saucot sēnes par pelējumu izaugumiem. Nesaprotam - vai tas igaunisks joks vai taisnība?
Kāpjam mazajā prāmītī Amālija un dodamies cietzemes virzienā. Jūras vējš nedaudz spirdzina. Virs Pērnavas samanāms zils mākonis, kas dūšīgi nolijis. Vēlu vakarā, iebraucot Rīgā, krīt mazas lietus lāsītes un ir patīkami vēss . Ceļojums uz Kihnu salu beidzies.
