Raksta Rita Bringa. Iepriekšējie Ritas raksti ir skatāmi sadaļā "Ceļotāju piezīmes"
Mēģinām atvērt vilciena durvis. 3 izmisuma sekundes. Un mēs esam nokavējušas. Runājamies ar kādu portugāļu tanti, kas mums mēģina izskaidrot, ka mums jākāpj ārā pēc 4 pieturām, lai noķertu nākamo savienojuma vilcienu. Izkāpjam ārā nekurienes vidū. Nu ja, nokavējām savu savienojuma vilcienu. Lieki minēt, ka maršrutā Porto-Valença jāpārsēžas tieši divas reizes. Turklāt mūsu pirmais savienojuma vilciens kavēja par 10 minūtēm. Mūsu transporta epopeja beidzās šajā pašā nekurienes vidū. Atradām kafejnīcu. Internets un mēģinājums noskaidrot par nākamo autobusu, jo līdz vilcienam vēl 3 stundas jāgaida. Noskaidrojām kur atrodas biļešu kases, bet ne autobusu pietura. Biļešu kase, protams, neatradās norādītajā vietā kā bija rakstīts visgudrajā internetā. Līdz autobusam 30 minūtes. Rodas jautājums, vai vispār šajā mazpilsētā ir autobusu pietura, jo neviens iedzīvotājs nemāk īsti teikt. Visi norāda tikai uz vilcienu. Autobusu pieturu atradām, īsto autobusu ne. Vēl 2 stundas līdz vilcienam. Tas, protams, arī nozīmēja, ka savu Sv. Jēkaba ceļa pirmo dienu uzsākām salīdzinoši vēlu - aptuveni 16:00.
Reklāma
Rodas dažādi jautājumi iz dzīves. Piemēram, kādēļ tika līdzi ņemts papildus džemperis vai papildus apavi. Kāpēc somai jābūt tieši tik smagai? Iepazīstoties ar informāciju par Sv. Jēkaba ceļu secināju, ka ir divas ļoti svarīgas lietas, kas jāņem vērā. Pirmā būtu somas smagums, gluži kā tajā senajā teicienā - 7 reizes nomēri pirms griez. 7 reizes pārdomā, vai tiešām tev to vajadzēs. Ejot daudzos kilometrus dienā, katrs liekais grams ir no svara. Otrā svarīgā lieta pavisam noteikti ir ērti apavi, ar to domājot speciāli pārgājienu apavi. Apavi tā kā būtu. Tomēr neapdomīgā Rita sakrāmējusies nepareizi. Tieši tāpēc liekais smagums spiež gan uz pleciem, gan uz pēdām. Pirmie 18 kilometri tiek pievarēti ilgiem un lēniem soļiem, galapunktā ierodoties pēc svētceļotāju mītņu slēgšanas.
Sekojam maršruta norādēm pilsētvidē. Tā kā laternas spīd, dzeltenās bultas var saskatīt. Dodamies svētceļotāju mītnes virzienā, jau zinādamas, ka šī vieta slēgta. Kāds spāņu vīrietis ir mūsu glābējs. Apstājās un ziņo, ka albergue (svētceļotāju mītnes spāņu valodā) esot slēgta, bet tur 200 metru tālāk esot pansija. Jā! Gulta nekad nav bijusi tik mīļa.
Neskatoties uz sāpošajām kājām un citām ķermeņa vietām dienas beigās, paspējām vēl izbaudīt jauko spāņu ainavu. Gan dabas ainavas, gan pilsētvides. Esam mežā un ejam pāri kādam vecam akmens tiltam. Sajūta kā ejot cauri kādam pasaku mežam. Ieva gan ieteicās, ka šī aina vairāk gan izskatoties pēc skata no filmas "Gredzenu pavēlnieks". Jebkurā gadījumā, esam sajūsmā par svaigo smaržu mežā un strautiņiem, kuriem bridām pāri. Gājām garām arī kādam kivi laukam un apsūnojušiem akmeņiem ceļa malās. Daba rosināja bezgala intelektuālas diskusijas par eikaliptu un korķu koku vizuālajām atšķirībām. Abi no šiem ir sastopami Portugālē, tāpēc sākām spriest, kuri no kokiem tad īsti bijuši - vieni vai otri. Piezīme - vēlāk gan noskaidrojām, ka tie bijuši eikaliptu koku un arī tādēļ tā jauki svaigā smarža mums apkārt. Secinājums: pilsētā ir labi, bet dabā vēl labāk. Arlabunakti.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
