Valstis ar neparastiem galvaspilsētu stāstiem - Brazīlija

Runājot par valstīm un to galvaspilsētām, mēs parasti kā pašsaprotamu pieņemam, ka galvaspilsēta, kā jau liecina pats nosaukums, ir valsts lielākā, ekonomiski spēcīgākā, pasaulē zināmākā, un visādi citādi vadošā pilsēta, valsts vizītkarte. Tā tas ir vēsturiski izveidojies daudzu gadsimtu gaitā, un parasti nevienam nenāk prātā šo patiesību apšaubīt. Nav jābūt īpaši erudītam ģeogrāfijā, lai bez vilcināšanās atbildētu, ka Francijas galvaspilsēta ir Parīze, bet Itālijas – Roma. Tomēr ir pasaulē valstis, kur ar galvaspilsētas jautājumu nav gājis tik gludi, kur “nekas nav tā, kā izskatās”, kas mazāk zinošiem dalībniekiem varētu kļūt par klupšanas akmeni ģeogrāfijas viktorīnās.

Šoreiz iepazīstināsim jūs ar pirmo neparasto galvaspilsētas stāstu – Brazīliju un miljonu ceļotāju sapņu gala mērķi, krāšņo un neaizmirstamo Riodežaneiro, kas mūsdienās  tomēr NAV šīs valsts galvaspilsēta.  Leģendārās Rio pirmsākumi meklējami tālajā 1502.gada 1.janvārī, kad pēc ilga un dramatiska pārgājiena Guanabaras līci (tā krastos pilsēta atrodas joprojām) sasniedza portugāļu ekspedīcija pētnieka Gaspara de Lemosa vadībā. Tiesa, viņi iesākumā bija pārliecināti, ka atraduši ideālu apmetnes vietu pie upes grīvas. No šejiene arī nosaukums – Rio de Janeiro – portugāļu valodā – janvāra upe. Riodežaneiro arī sabija galvaspilsētas statusā cienījami ilgu laika periodu – no 1572 līdz 1960 gadam, tātad gandrīz četrus gadsimtus. Tiesa, tikmēr vairākas reizes paspēja nomainīties sākotnēji kolonijas, vēlāk valsts teritorijas izmēri, statuss, valstiskā piederība. Kā neatkarīga valsts Brazīlija pastāv kopš 1822.gada.

Interesantu vēstures lappusi Riodežaneiro piedzīvoja deviņpadsmitā gadsimta sākumā, kad uz trīspadsmit  gadiem formāli kļuva pat par divu valstu galvaspilsētu. Un notika tas tādēļ, ka 1807.gadā Portugāles karaliene Marija I, bēgot no Naploeona iebrukuma, kopā ar savu galmu un sekotājiem, apmēram 15 tūkstošu cilvēku sastāvā, ieradās toreizējā Portugāles kolonijā Brazīlijā, un pasludināja to par oficiālo Portugāles kroņa mājvietu. Tā tas turpinājās līdz pat 1820.gada atbrīvošanās revolūcijai, kura drīz vien noveda pie Brazīlijas valstiskās neatkarības.

Savukārt Brazīlijas oficiālā galvaspilsēta kopš 1960.gada ir speciāli šim nolūkam projektētā Brazilja valsts vidienē. Kas tad bija par iemeslu šādam radikālam lēmumam ? Izrādās, ideja – vīzija par jaunas galvaspilsētas nepieciešamību radās jau tālajā 1827.gadā. Ap to laiku jau valsts ekonomiskā attīstība, kas sākotnēji koncentrējās okeāna piekrastē, jau bija ievirzījusies tālu vidienē, un lielais attālums līdz galvaspilsētai kļuva apgrūtinošs, tādēļ radās ideja, ka būtu nepieciešama jauna galvaspilsēta, kas ērtāk sasniedzama no dažādiem valsts punktiem.  Vajadzēja tikai nieka 64 gadus, līdz 1891.gadā plāns pārvietot galvaspilsētu tika līdz apstiprinājumam nacionālajā konstitūcijā. Uzskats, ka dienvidnieki nekur nesteidzas, un ir savdabīgi čempioni lietu atlikšanā, laikam jau nav bez pamata – jo līdz gatavai pilsētai un oficiālai statusa maiņai pagāja vēl gandrīz 70 gadi. Un, kas zina, vai jautājums savu risinājumu negaidītu joprojām, ja piecdesmito  gadu beigās šim jautājumam nepieķertos enerģiskais Joseliano Kubitšeks, Brazīlijas prezidents no 1956 līdz 1961 gadiem. Ļaudis jau tā bija pieraduši pie mūžīgajām pārcelšanās runām, ka arī viņa solījumus beidzot uzcelt jauno galvaspilsētu uzskatīja tikai par priekšvēlēšanu kampaņas triku. Taču šoreiz notika citādi.

Brazilja tika uzcelta burtiski tukšā vietā, mežos  “nekurienes vidū” tālu no visiem lielākajiem centriem. Visai riskants gājiens, bet tas sevi attaisnoja – drīz vien šis apvidus piedzīvoja strauju attīstību, uz jauno galvaspilsētu meklējot darba un karjeras iespējas, pārcēlās cilvēki no dažādiem valsts reģioniem. Šodien tā ir moderna, ekonomiski attīstīta metropole, kur atrodas ne tikai visas valsts likumdevēju un izpildvaras institūcijas, bet arī 124 valstu vēstniecības, un vērienīga biznesa attīstība. Ar saviem trim miljoniem iedzīvotāju (kopā ar piepilsētām) Brazilja ir kļuvusi par ceturto lielāko pilsētu valstī, bet iekšzemes kopprodukta rādītāji uz vienu iedzīvotāju šeit ir labākie visā Dienvidamerikā. Ja runājam par pilsētas izskatu, varētu rasties priekšstats, ka tas, lai arī efektīgs un ultramoderns, tomēr ir garlaicīgs un bez vēsturiska šarma. Bet skaistums var būt dažāds – arī Brazilja ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojumā, tieši tās modernās arhitektūras un ārkārtīgi veiksmīgā plānojuma dēļ.

Likumsakarīgi varētu rasties jautājums – var Riodežaneiro iedzīvotāji joprojām nejūtas aizvainoti par šādu “gāšanu no vēsturiskā troņa” ? Izskatās, ka šādi formāli jautājumi viņus pārāk nesatrauc. Vecā labā Rio taču joprojām ir skaistākā, interesantākā, mīlētākā un visvairāk apmeklētā pilsēta Brazīlijā – vismaz tā domā paši vietējie un neskaitāmie miljoni pilsētas viesu – jau pabijušie un par to sapņojušie.


KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

SADAļU ATBALSTA:

 

Par mums | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Vakances | Prakse studentiem | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2017 www.turismabizness.de | Design & maintenance © 2000 - 2017 1st-studio.com

 
Total Timed::0.23123407sec.