Ceļotāja stāsts: Turcija - valsts, kas ar katru dienu liekas normālāka - 2.daļa [1]

Iepriekšējo daļu beidzu gana ātri - pie mūsu pirmā rīta Stambulā. Tad nu šoreiz pastāstīšu par Stambulu un dzīvi Turcijā vispār. Noteikti izlasi arī pirmo daļu - ŠEIT.

Devušies pirmajās brokastīs vēl neapjautām, (to sapratām kādā trešajā dienā), ka turku brokastis teju visur ir vienādas - vārītas olas (ar izņēmuma gadījumiem var dabūt arī omleti), svaigi tomāti un gurķi, nedaudz siera (pārsvarā kas līdzīgs fetas sieram - nu, vai varbūt arī tas bija tieši fetas siers) un, protams, arī olīvas un turku tēja... Kaut kas līdzīgs šim (tikai mums nekur nebija augļu - laikam neesam sasnieguši nepieciešamo karmas līmeni). Uuuuun... ĻOTI daudz baltmaizes. Baltmaize vispār Turcijā ir ēdiens numur viens - vai vismaz rodas tāds iespaids. Katru rītu uz vietējām maizes ceptuvēm varēja redzēt dodamies cilvēkus, kuri ņēma nevis vienu kukulīti (šādu te), bet gan veselus 4 līdz 6. Un tad ar pilnu maisiņu baltmaizes devās mājās - brokastot. Pa ceļam vēl paņemam kādus 5-7 kilogramus tomātu, kuri maksā... Jap, 1 liru kilogramā jeb 25 centus kilogramā! Un brokastis pagatavotas! Arī restorānos, kuros mēs ēdām brokastis, vienmēr bija neizsīkstošs apjoms baltmaizes - tādos mājas restorāniņos bija pat grozs ar maizi, kurš ceļoja no galda uz galdu. It kā jau jā - turkiem ir lielākas ģimenes, tomēr tāpat - latvietim baltmaize ātri vien likās par daudz, biežu un smagu. Taisnības labad gan jāsaka uzreiz - turku maize ir gaisīgāka nekā Latvijas baltmaize. Līdz ar to kukulis ir aptuveni divas reizes vieglāks un arī apēstais apjoms ir divas reizes mazāks. Taču - arī šķēles tiek grieztas ir aptuveni 5 centimetru biezumā! Tad nu beigās esmu nedaudz apjucis - cik daudz baltmaizes es esot Turcijā apēdu!

Jau pirmo brokastu laikā izjutām to, ka turki nekur īsti nesteidzas (ja vien nav jāiet skatīties vietējais futbola mačs TV). Piemēram, viesnīcas restorāniņā mēs gaidījām aptuveni 30 minūtes līdz brokastis mums pagatavo un atnes. Tā kā mums laiks todien bija ierobežots, to pamanījām īpaši. Bet nu neko darīt - pēc brokastīm steidzāmies uz metro un braucām uz Stambulas tūristīgāko un centrālāko daļu - Fatihas rajonu. Jāpiebilst, ka Stambulā NOTEIKTI ir jāiegādājas "Istanbulkart", ja vien pilsētai nebraucat cauri tikai caurbraucot. Kartiņa ir kas līdzīgs Rīgas e-talonam (Sveiciens, Nila kungam, lūdzu sakārtojiet ielas, grūti nonākt līdz darbam laikā), kas der visiem sabiedriskajiem transportiem. Kartiņa maksā 10 turku liras (2,5 eiro) un iemaksājot 10 liras, 4 liras paliek kartē (respektīvi pirmajam braucienam). Ar kartiņu, viens metro brauciens izmaksā 2,3 liras (58 eiro centi), 4 vai 5 liru vietā (1 - 1,25 eiro). Kartei labums ir tāds, ka pīkstināt karti var arī cilvēku grupa - tātad uz sešiem cilvēkiem (vai 100) pietiek ar vienu kartiņu! Noteikti ir vērts to iegādāties, nevis maksāt katru reizi par vienu braucienu - īpaši, ja braucienam vajadzīgs pārsēsties! Taksometri Stambulā ir gana dārgi - vismaz priekš latvieša - un metro sistēma ir ļoti laba un veiksmīga, tāpēc es, noteikti, ieteiktu izmantot metro sistēmu, atrodoties Stambulā!

Nonākuši centrālajā daļā (Yenikapi stacijā), pirmais mūsu mērķis bija jūra - kā nu ne, velk jau latvietim pie ūdens... Īpaši tāda, kas redzēts tikai filmās, grāmatās un Youtube. Nedaudz maldījāmies, meklējot izeju pie tās, bet galu galā redzējām tūristu rajona ne tās tūristiskākās vietas - un arī nonācam līdz tādai kā promenādei. Jau šobrīd (ap 10:00) saule karsēja mūsu latviešu miesas tik ļoti, ka ātri vien nācās meklēt ūdeni. Un tieši ūdens Turcijā ir tas, kas tiek patērēts visvairāk! Katrs  pabērns, šķiet, tur tirgo ūdeni - kāds agresīvāk (piemēram, uz visai aktīvas satiksmes ielas vidus, ejot klāt mašīnu vadītājiem) - kāds mazāk agresīvi (piemēram, ielas maliņā). Ūdens no šiem cilvēkiem maksā aptuveni 1-2 liras (25-50 centi). Dažreiz viņi arī parūpējušies par to, ka ūdens ir auksts (improvizētas atdzesēšanas sistēmas). Veikalā tāda pati pudele maksā no 0,35 lirām līdz 1 lirai (8-25 centi). 1,5 litru ūdens pārsvarā maksāja 1,5 liras (38 centus) - bet kurš gan grib staipīt lielo pudeli līdz... :) Teju no jebkuras vietas Stambulā var redzēt kādu mošeju. No promenādes tālumā redzējām Stambulas populārāko celtni - Zilo mošeju, kas arī bija mūsu mērķis. Čāpojām ātri vien turp - pa ceļam redzējām arī vairākus ceļu policistus aktīvi strīdamies ar pāris pārkāpējiem. Likās, ka esam iesviesti telenovelē, jo žestikulācija un skaļā vārdu apmaiņa liecināja - cilvēki patiešām strīdas par savu taisnību. Jā, cita kultūra!

Nonākuši pie Zilās mošejas, iegādājāmies pirmo nopietno pirkumu. Nu, cik nu nopietns var būt saldējuma pirkums... Nopirkām slaveno turku "dondurma" saldējumu. Samaksājām 5 turku liras (1,25 eiro) par saldējumu, kas tobrīd likās "okei", bet vēlāk sapratām, ka pavisam nav "okei", jo mazāk tūristiskās vietās tāds pats saldējums maksāja 2-3 liras (50-75 centi). Bet nu - par savu eiro-un-vēl-nedaudz ieguvām aptuveni minūti ilgu turku šovu (aptuveni šādu te). Saldējums bija tieši laikā - un varēja just, ka tas ir īpašs. Dondurma atšķiras ar to, ka tam ir savādāka - elastīgāka struktūra un pēc būtības tas kūst mazāk nekā ierastais saldējums. Bet kūst tāpat - un par to pārliecinājos, jo tas uzpilēja uz biksēm. Labi, ka tie bija tikai sporta šorti! Jā, runājot par apģērbu - lai arī pirms brauciena bijām dzirdējuši dažādus nostāstus par to, ka Turcijā sievietēm jāģērbjas atturīgāk, realitātē tie nepiepildījās. Iespējams, tas tāpēc, ka teju visu ceļojuma laiku mūsu meitenēm blakus bijām mēs, bet iespējams arī tāpēc, ka stāsti nav līdz galam patiesi. Vai vienkārši - Turcijā bija vasara un karsts laiks. Latviešu (un arī citu valstu) meitenes Turcijā staigāja īsos svārciņos/šortiņos - un lai arī dažus skatienus viņu kājas noķēra, nekādas liekas sarunas vai pārmetumi no vietējiem nesekoja. Iepriekš biju dzirdējis, ka tā varētu notikt - bet nekā. Tāpat - apkārt bija redzamas daudzas tūristes un pat arī pašas turcietes, kas ģērbās tāpat! Es pats, atrodoties Turcijā, garās bikses (džinsus) uzvilku tikai vienu reizi - vēsā vakarā. Citādi, visdrīzāk, būtu no karstuma aizgājis pie visiem svētajiem! Jo karstums Turcijā patiešām ir. Arī agrā septembrī ikdienā gaisa temperatūra dažubrīd sasniedza +30°-33° pēc Celsija! Tas gan neliedza staigāt teju visu dienu apkārt, jo saule dod enerģiju - īpaši latviešiem, kas sauli šogad nav redzējuši teju vispār. Un nē, es īpaši neesmu slēpies no tās - vairāk viņa slēpusies no manis. Līdz ar to arī mazgāties Turcijā gribas daudz biežāk nekā Latvijā - es gāju dušā vidēji divas - trīs reizes dienā! Vakari gan bija jūtami vēsāki - dažu vakaru pat nosalu! Likās, ka pa naktīm atgriežamies Latvijā...

Runājot par dušām, jāpiemin arī turku tualetes... Turkiem tualetes ir... Man pat grūti noraksturot, tāpēc labāk ielikšu vizualizāciju. Jā, teju tādi paši caurumi kā Padomju laiku būvētajās āra tualetēs (es vēl atceros vilciena pieturas, jā). Un šādas tualetes ir vairumā publisko vietu, izņemot tādas kā McDonalds, viesnīcas un citas. Tualete strādā pavisam vienkārši - sēdies tupus un dari savas lietas... Meitenes bija diezgan lielā šokā. Vismaz sākumā. Un es viņas saprotu - arī pats pārsvarā apmeklēju "normālās" tualetes :) Interesanti ir arī tas, ka pat "normālajās" tualetēs bija divi ūdens krāni - viens ar strūklu - pavērstu tieši uz ķermeņa intīmajām daļām. Nu tā, lai varētu visu nomazgāt - un papīru izmantot tikai slaukoties. Jā, šis bija viens no lielākajiem kultūršokiem. Par higēnu turpinot rakstīt - izplatītas ir arī kāju mazgāšanas vietas, kur vīri piesēž, novelk savus apavus un... mazgā kājas.

Tomēr atgriežoties pie arhitektūras - ne velti Zilā mošeja ir viens no ievērojamākajiem apskates objektiem 20 miljonu iedzīvotāju lielajā pilsētā. Tā rada bijību - pat stāvot pārsimts metru atstatumā no tās. Ātri sabildējāmies "instagramam" un domājām, ko darīt tālāk - sākumā likās, ka mēs noteikti nevaram iet mošejā (jo visiem bija šorti un minisvārciņi) vai tās teritorijā - taču "bīdoties" arvien tuvāk mošejai, manījām, ka pa teritoriju staigā daudz cilvēku (īpaši tūristi) šortos. Un kā nu ne - ieslēdzās "aitu bara" instintikts - "ja viņš var, tad arī es varu" - un devāmies iekšā. Nonākuši pie mošejas, nezinājām vai tajā varam iet iekšā, līdz mums drīz vien pateica, ka otrā mošejas pusē ir tāda kā apģērbu būdiņa, kur ikkatram, kas ir šortos - vai meiteņu gadījumā - kam nav galvassegas, var dabūt drēbes gabalus, lai piesegtos un mošejā iekšā tomēr tiktu. Un šis prieks ir bez maksas. Protams, to izmantojām - pats dabūju tādu kā kartupeļu maisu, kuru uzvilku kā svārkus un devos iekšā. Meitenes tika pie vairāk "drēbēm" - viens halāts, kas nosedz visu ķermeni un galvassega. Interesanti ir tas, ka šādi ģērbtas, dažas meitenes pat izskatījās labāk nekā ar minisvārciņiem... :) Kaut kāds šarms tajā austrumu apģērbā tomēr ir! Vai varbūt to vienkārši gribējās saskatīt!

Pati mošeja rada bijību. Un kā nu ne - tā celta pirms 500 gadiem, tajā ir vieta 10 000 cilvēkiem un tā ir vairāk nekā 70 metrus augsta. Iekšā izskatās aptuveni šādi. Nedaudz īpatnēja sajūta bija, pirmo reizi ieejot iekšā mošejā. Ar zeķēm. Un redzot cilvēkus lūdzamies. Bet nu - drīz vien pierodi pie tā un liekas, ka tāda pati baznīca vien ir. Arī baznīcas nozīme mūsdienās jau ir mazinājusies - un tas, ka reliģija Turcijā nav pats galvenais, bija jūtams gan Zilajā mošejā, gan citās mošejās - gan arī uz ielas. Piemēram, Zilajā mošejā "it kā" nevarētu bildēt - tomēr to visi darīja tāpat. Celtnē nevarētu arī runāt pa telefonu - taču gan Zilajā mošejā, gan citās, ik pa laikam varēja redzēt cilvēkus runājam pa telefonu...

Runājot par reliģiju - pirms devos uz Turciju, domāju, ka musulmaniem reliģija ir kas vairāk. Taču tā nav. Katru reizi, kad minareti sauca uz lūgšanām, ikdienas kustība neapstājās. Godīgi sakot - neviens neapstājās. Tas bija aptuveni tas pats, kas svētdienā skanētu baznīcas zvani, aicinot uz lūgšanu. Kāds (aptuveni katrs 100tais) sakustās - un dodas lūgties, taču ikdienas parastais cilvēks pat nepamana, ka kaut kas skan. Tā ir arī Turcijā. Neviens no mums zināmajiem cilvēkiem pēkšņi nemetās lūgties - viņi pat aci nepamirkšķināja. Un arī nerunāja par reliģiju - tikai tik lielā mērā, cik dodoties iekšā mošejā, aicinot visus būt klusiem un respektēt tos cilvēkus, kas lūdzas.

Šī diena Stambulā nesa jau daudz labāku iespaidu par pilsētu - pa dienu tā nav tik netīra, apkārt ir daudz tūristu, kas liek justies teju kā Eiropā. Pēc centra izstaigāšanas devāmies uz viesnīcu, no kuras bija "jāizčekojas" līdz 14:00. To arī knapi paspējām (šoreiz gan pie kavēšanās vainīgas nebija meitenes, bet gan čaļi) - saņēmām vēl turku "čai" jeb tēju uz atvadām un devāmies uzēst īsto turku kebabu. Šoreiz pirmo reizi nomēģināju "Adana kebabu", kas izmaksāja aptuveni 18 liras (4,50 eiro). Nomēģinājām arī turku Airanu (Ayran), kas būtībā ir grieķu jogurts sablenderēts ar ūdeni. Te arī pirmo reizi pagaršojām turku blenderēto lēcu zupu - zupu, ko nākamās 2 nedēļas ēdām teju katru dienu. No Stambulas centra mums bija jānokļūst Stambulas Gocken lidostā ("Turkish Airlines" ielido "Ataturk" lidostā, kas ir tuvumā Stambulai un uz kuru iespējams aizbraukt ar metro, bet "Gocken" lidosta ir tālāk no centra), tāpēc samaksājuši 15 turku liras (3,75 eiro) ar "Havabus" autobusu devāmies uz lidostu. Brauciens ilga aptuveni stundu un tas ir visērtākais veids kā nokļūt "Gocken" lidostā.

Turku lidostās īpatnība ir tāda, ka ir divas drošības kontroles - pirmā, lai ieietu lidostā vispār - tur neviens nepārbauda somu saturu, tikai liek iziet cauri metāla detektoram un somu izlaist cauri skenerim, lai saprastu, ka nav nekas sprādzienbīstams vai ieroči. Un otra - jau pirms kāpšanas lidmašīnā (nu, parastā pārbaude). Tas visu pasākumu nedaudz aizkavē, bet tāpat bijām gana ātri pie iekāpšanas lidostā - un gaidījām aptuveni 1,5 stundas (jo kā jau latvieši, bijām ļoti laicīgi). No Stambulas ir daudzi lidojumi uz citām Turcijas pilsētām - un varēja redzēt, ka turki šos lidojumus izmanto ļoti labprāt. Par lidojumu ar "Pegasus Airlines" no Stambulas uz Kayseri pilsētu (tuvumā mūsu galamērķim - "sūnu ciemam") samaksājām 22 eiro (aptuveni 700 kilometru lidojums). Drošība vispār tur ir īpaši bieža - ieejot iekšā lielveikalā, jāiziet cauri metāla detektoram. Uz ielām, populārākās vietās, var redzēt armijniekus, policistus - un pat bruņumašīnas (kas izskatās pēc tankiem). Ir dīvaina sajūta, kad bruņumašīnas tēmeklis palēnām tev seko... :) Bet nu - saprotot to, ka pilsētā ir 20 miljoni iedzīvotāju - varbūt tā arī vajag.

Rīt uzrakstīšu rakstiņa trešo - noslēdzošo daļu par to, kā mums gāja Turcijas vidienē, Ankarā, kā arī atgriežoties Stambulā otro reizi :)

KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

1 Sindija 09/08/2017 11:47 Rakstu neizlasīju visu. Novērsos, pamanot tā sauktos "smailikus".


 
Ceļojumu un atpūtas piedāvājumi:
Dzīves ritmi Nepālā Jēkaba Ceļojumi
Nepāla ir zeme, kur veldzēt dvēseli, dziedināt garu un ķermeni. Dodies ceļojumā uz šo kalnu zemi un gūsti neaizmirstamas sajūtas! | Skatīt vairāk
Latvija 1865 EUR
Senā inku impērija - Peru Jēkaba Ceļojumi
Peru ir zinātkāro pasaules izzinātāju sapnis. Kas un kāpēc ir uzzīmējis mistiskās Naskas līnijas? Kas dzīvoja senajā Maču Pikču pilsētā? | Skatīt vairāk
3990 EUR
Indijas zelta loks un atpūta Goa Jēkaba Ceļojumi
Indija ir ne tikai bagāta ar tempļiem, svētnīcām, mošejām un citiem cilvēku radītiem brīnumiem, bet arī nepārspējama ir tās augu un dzīvnieku | Skatīt vairāk
2464 EUR
Baikāla ezers ziemas pārvērtībās Jēkaba Ceļojumi
Baikāla apkārtnē mājo īpaša maģija. Taiga, daudzveidīgā un bagātā kultūra, ūdenskritumi - krāšņs un bagātīgs ceļojums! | Skatīt vairāk
2495 EUR

Par mums | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Vakances | Prakse studentiem | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2017 www.turismabizness.de | Design & maintenance © 2000 - 2017 1st-studio.com

 
Total Timed::0.07883906sec.