26.aprīlis vēsturē: Piedzimst Romas imperators un filozofs Marks Aurēlijs

Marks Aurēlijs Antonīns Augusts (Marcus Aurelius Antoninus Augustus, 121.-180.) uzskatāms par pēdējo no "pieciem labajiem imperatoriem" Romā.  

Šajā simtgadē Romas impērija bija savos zelta laikos un, par spīti nemitīgajai karadarbībai, tā spēja izvairīties no milzīgām asinsizliešanām. Lai arī impērija izplatījās, tā nocietināja savas robežas un uzturēja ārkārtīgi spēcīgas impērijas tēlu, kas atturēja pretiniekus no iesaistes militāros konfliktos.

Marks Aurēlijs jaunībā ieguva labu izglītību. Tās, kā arī Marka rakstura dēļ tā brīža imperators Adrians to paņēma savā aizgādniecībā, uzdodot savam pēctecim Antonīnam Pijam adoptēt Marku, kā arī divus citus jauniešus, būtībā noliekot gan viņu, gan abus pārējos uz troņa mantinieku ceļa.

Kļuvis par imperatoru Antonīns Pijs Marku Aurēliju apprecināja ar savu meitu Faustīnu un piešķīra viņam cēzara titulu, tā turpinādams Marka ceļu uz troni. Pēc Pija nāves Aurēlijs lūdza Romas Senātu apstiprināt arī viņa audžubrāli Lūciju Vēru par konsulu, tādējādi radot pirmo dubultā principāta gadījumu Romas vēsturē, - abi augusti pārvaldīja valsti kopā, bet pēc Lūcija nāves 169. gadā Marks Aurēlijs valdīja viens. Kamēr Romā pirmo reizi bija divi imperatori ar pilnīgi vienādām tiesībām, tāpat īstais valdnieks bija Marks Aurēlijs, jo Vērs labprātīgi atzina sava adopcijas brāļa pārākumu. Aurēlijs valdīja labā saskaņā ar senātu, kura autoritāti viņš mēģināja vairot. Pavalstnieku labklājība bija imperatora darbības cēlais mērķis, bet viņa valdības gadi bija aizēnoti ar praktiski nemitīgu karadarbību.

Lielu uzmanību Aurēlijs pievērsa valsts tieslietu sistēmas sakārtošanai - ne tik daudz ieviešot ko jaunu, cik sakārtojot un padarot efektīvāku esošo. Imperators centās ne tikai veicināt Senāta nozīmes atjaunošanu, bet arī atgriešanos pie klasiskās antīkās kultūras vērtībām. Laikabiedru un pavalstnieku cienīts un mīlēts kā viens no dižākajiem Romas valdniekiem. 177. gadā iecēla dēlu Kommodu par līdzvaldītāju, bet 178. gadā personiski vadīja karagājienu pret ģermāņiem. Pēc vairākām spožām uzvarām mira 180. gada 17. martā (it kā mēra epidēmijā) armijas nometnē Vindobonā (mūsdienu Vīne).

Savus filosofiskos uzskatus aforismu veidā izklāstīja savā vienīgajā darbā "Vienatnē ar sevi".

KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

SADAļU ATBALSTA:

 

Par mums | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Vakances | Prakse studentiem | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2017 www.turismabizness.de | Design & maintenance © 2000 - 2017 1st-studio.com

 
Total Timed::0.22365999sec.