Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
Nesen mums parādījās lielisks
piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža
ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de
Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas
ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de
Compostella noieti 800+ kilometri.
Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā,
detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes.
Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no
šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas
ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava
ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!
Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.
Reklāma
Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.
20. diena: izvirtības maķītī un meitenes šopingā (Mansilla de las Mulas-Léon, 19 km)
6. jūnijs
Pirmo lielumu ar Hilki veicam agri. Ceļš atkal ved gar trokšņainu šoseju. Gājēju pūlī pamanu pazīstamu stāvu – tālumā savā lāča gaitā kūļājas Raznajs ar eko nūju vienā rokā. Drīz vien panākam viņu. Maltietis ir iecerējis tranzītu caur Leonu, lielpilsētā šodien nepalikšot. Nu neko, “see you later, aligator!”.
Ir apmācies, un drīz vien sāk līņāt. Iesprūkam ceļmalas krodziņā pēc silta dzēriena un omletes. Kur bijis, kur ne, ienāk arī Raznajs un apsēžas mums blakus pie bāra letes. Melšam niekus, uzmundrinām cits citu.
Turpat netālu kafijo Padija no Kanādas, kura pēc aizvakardienas uzstāšanās mani dēvē par “Seniorita Latvia”. Pulciņam pievienojas arī dienvidāfrikānis Noels (skrien maratonus), kurš ne pa kam negrib atklāt savu vecumu, mans vienaudzis ungārs Nezinukāsauc un amerikānis labākajos gados – Kevins. Padija, Noels un kāda britu meitene pat šodien nebeidz jūsmot par manu iznācienu, visu laiku atgādina, cik forši bijis klausīties.
Tālāk brienam pa lietu. Dikti mainīgi laikapstākļi – te smidzina, te par karstu. Reljefs gan kļūst arvien baudāmāks, jo atkal parādās pakalni. Augšā, lejā, augšā, lejā, un nemanot pietuvojamies Leonas industriālajam rajonam. No kalna paveras skats uz pilsētu – tā šķiet iespaidīga. Pamplona, Logroño un Burgos nestāv ne tuvu.
Mērojot ceļu uz centru, pilsētas nomalē ir uzstādīta būdiņa, pie kuras dežurē policisti un visiem pilgrimiem dala kartes. Izprasām, kur atrodas pašvaldības alberģe, pasts, sporta preču veikals. Policists laipni apvelk aktuālos objektus. Dabūnam pat bonbongas. Līdz alberģei vēl tikai 20 min. Mūsu priekšā no veikala iznāk Raznajs. Atradīšot sakarīgu ēstūzi un tad došoties ārā no pilsētas.
Savai alberģei veiksmīgi paejam garām un attopamies dziļi vecpilsētā. Ir vēl samērā agrs – tikai 12:40. Griežam ilksis riņķī un maldāmies atpakaļ. Tiklīdz pārkāpjam alberģes slieksni, mūs sagaida noilgojusies Aņa. Vakar viņa nogājusi 40 km, rezervētajā viesnīcas numuriņā nonākusi tikai astoņos vakarā. Vēlāk klaiņojusi pa pilsētu un jutusies šausmīgi vientuļi. Šodien palikusi te uz otru dienu. Tik priecīga mūs atkal satikt! Alberģe atrodas klosterī, un pirmo reizi dāmas tiek atšķirtas no kungiem. Katram dzimumam paredzēts savs stāvs.
Kamēr vēl nav iestājusies siesta, Aņa un Hilke aizdiebj uz pasta nodaļu nosūtīt mājās liekās mantas. Es krītu grēkā un nedodos vis uz “must see” katedrāli, bet gan uz patērētāju sabiedrības templi “McDonald’s” nosvinēt to gaisa gabalu, kas pieveikts 20 dienās. “Big Mac” un nageti, frī kartupeļi un “Fanta” – lai dzīvo nepareiza un kalorijām bagāta maltīte, esmu taču nopelnījusi! Jūtos patiesi priecīga un piepildīta. Nudien, puncis ir sarāvies un šeit, Spānijā, es pieēdos mežonīgā ātrumā. Ja gadās mieloties ar tradicionālajām pilgrimu vakariņām, daļu ēdiena ņemu līdzi, jo nespēju pieveikt tādas porcijas.
Vēlāk trijatā ejam ķemmēt bodes. Hilkei vajag šortus (laiciņš te kļūst arvien karstāks), Aņai – jaunas pārgājienu zeķes (vecās padilušas), bet man kārojas smuka krekliņa vai kleitas. Saldējumu Leonā pārdod un katra stūra, tāpēc nelaižam garām izdevību atspirdzināties. Veikalā “Zara” atrodu savu ideālo topiņu un esmu priecīgi pārsteigta, ka tagad man ir stabils “M” izmērs. Pēdējo reizi tādās drēbēs staigāju studiju gados… Nekur nav svaru, tāpēc par zudušajiem kilogramiem neesmu lietas kursā. Uzzināšu tikai ap Jāņiem, kad atgriezīšos dzimtenē.
Pie katedrāles satiekam čaļu trijotni (dienvidāfrikānis, ungārs, amerikānis). Šie aicina mūs vakariņās. Domāts – darīts! Atrodam patīkamu tapu restorānu vecpilsētā un baudām visu pēc kārtas – vītinātās gaļas plati, fritētu tunci, maizi ar asinsdesu, kartupeļu kubiciņus ar pikantu mērci, vīnu. Es pati ar vīnu sevišķi neaizraujos, jo alkoholu nelietoju. Šeit tas ir vietējais un bieži vien nav citas izvēles (tikai ūdens), tāpēc pusglāzi reizi trīs dienās izdzeru. Sāk iegaršoties! Džentlmeņi šīs vakariņas mums uzsauc ar norunu, ka viendien pa ceļam pārsteigsim viņus ar aukstu aliņu.
Autore: Dina Preisa.
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
