Tūrisma ziņu portāls Travelnews.lv un tūrisma aģentūra Kaleva Travel laikā no 22.04.2010 līdz 14.05.2010 aicināja portāla lasītājus piedalīties stāstu konkursā „Mana pirmā ārzemju ceļojumu pieredze 90. gadu sākumā”. Līdz 14.05.2010 konkursam bija jāiesūta savs deviņdesmito gadu ceļojuma stāstu. Balvā - ietilpīgie ceļojuma koferi un aksesuāri no Kaleva Travel. Šobrīd stāsti ir iesūtīti un tiek izvērtēti. Trīs laimīgie uzvarētāji tiks paziņoti 25.05.2010!
Plašāk par konkursa noteikumiem lasi šeit.
Piedāvājam izlasīt visus konkursam iesūtītos stāstus par ceļojumiem deviņdesmitajos gados.
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Linda L.
Tā bija 1994.gada vasara, kad es kā vieglatlētikas sporta izcilniece varēju doties kopā ar citiem dažādu Latvijas vasaras sporta jauniešu pārstāvjiem uz „Eiropas Jauniešu Vasaras Olimpiādi”. Braucām ar divstāvīgo autobusu, kas pats pa sevi jau skaitījās kaut kas izcils tiem laikiem (parastajās skolas ekskursijās nācās braukt ar dzelteno „Ikarusu”). Neatceros, cik daudz tieši mēs bijām, bet kopā ar milzīgajām basketbola meitenēm, mēs bijām tieši tik, lai katram pienāktos viena sēdvieta.
Kad braucot pienāca vakars, jutu, ka priekšā sēdošā meitene izlaiž savu sēdeki un rezultātā atrodas man gandrīz vai uzspiedusies uz ceļgaliem. Saprotu, ka nekas cits man neatliek un arī mēģinu izlaist savu sēdekli. Pēc ilgiem pūliņiem, mana neprasmīgā gramstīšanās vainagojas ar panākumiem un sēdeklis no slīpa ir kļuvis par pusguļus stāvokli, kas sniedz klusas cerības uz iespēju pagulēt šai naktī. Jau izvelku segu un laimīga (cik nu laimīga tādos komforta ierobežojošos apstākļos varu būt) liekos uz auss, kad jūtu aizmugurē neapmierinātu knosīšanos. Garajai basketbolistei radušies iebildumi par viņas teritorijas daļēju okupēšanu. Jūtu ka mans sēdeklis tiek visādi bakstīts un stumdīts uz augšu. Jāpiebilst, ka tais laikos biju ļoti kautrīga un kompleksaina tīnīte, kas nemācēja aizstāvēt savas tiesības un mans vienīgais konflita risinājums, ko ikdienā pārsvarā veiksmīgi pielietoju, bija izvairīšanās taktika. Tā arī šoreiz, centos neņemt vērā neapmierinātos purinājumus un purminājumus un izlikos, ka neko nesaprotu un jau guļu. Taču pēc brīža aizmugurē esošajai milzenei izdevās uzsist stiprāk pa manu atzveltni un tās atspere laikam pārtrūka vai kā, taču sekas bija tādas, ka vienā rāvienā atrados 90 grādu lenķī un miegs kā ar roku noņemts (gan burtiskā gan pārnestā nozīmē).
Man tā arī neizdevās atjaunot atzveltnes slīpumu vismaz normālājā ieslīpajā režīmā, kādā tie atrodas ikdienā. Tā vietā es nosēdēju taisna kā pirmās klases paraugskolniece vai kā meitene, kurai pie muguras piestiprināts korigējošais „zirnekliītis” visu nakti un diemžēl arī visas pārējās dienas un naktis līdz sasniedzām Dāniju, skatoties klēpī guļošās meitenes sejā un juzdamās kā pilnāgākā aita un lieki piebilst, ka neaizvēru ne acu.
Par laimi tas neietekmēja manus censones rezultātus sacensībās un mājās atgriezos ar medaļu.
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Mārīte Š.
Deviņdesmitie. Skandināvija. Nordkaps. 71o10’21” un „Vai varam jums kā palīdzēt?”
Sagribējās skopo dabu, vēju appūstos cilvēkus, ziemeļbriežus, lašu audzētavas, vietējos iedzīvotājus sāmus. Nejaušība saved kopā ar cilvēkiem, kas jūlijā plāno doties uz Nordkapu. Ideja, braukt ar auto, tiek atmesta un 15 cilvēku kompānija izīrē 26 - vietīgu busu. Norunājam naudu vākt kopējā katlā. Tas būs autobusa degvielai, naktsmītnēm un kolektīvajai pārtikai, kuru ņemam līdzi no Latvijas. Divas nedēļas taču neēdīs tikai konservus un maizi. Katrai dienai rakstu ēdienkarti. Pēc tam, lai saprastu, cik kas jāpērk, griežu desu šķēlēs, aptuveni nosaku vienas porcijas lielumu, sveru un reizinu ar 15. Tad pārrēķinu kilogramos, gabalos un klaipos, ūdens pudelēs. Man nav ne jausmas, cik katrs varētu apēst, tomēr ēdienkartes dažādošanai izvēlos dārzeņus, kurus var ēst arī svaigā veidā. Tikai pāris reizes izmantojam vietējās izejvielas: zivi, bet citā dienā lieliskas vakariņas sanāk no apšubekām, kuru apkārtējos mežos ir daudz, bet vietējie nelasa, jo nepazīst. Maršrutu Jānis izveido tā, lai 5200 km nesanāktu kā tāds skrējiens pretī ziemeļiem. Mums tiek gan Polārais loks, gan polārā diena. Visiem tas ir brīnums: naktī ir gaišs un spīd saule. Sastopam arī Norvēģijā dzīvojošo lielāko pasaules trolli. Kalnu pārejā Gildetunā, kur fjordā iekrīt varavīksne, strauji uznākusī migla aprij visu skaistumu. Toties tur ir dabūjams sniegs un mēs pikojamies. Nordkapā, kur ziema ilgst 9 mēnešus, kur polāra diena mijas ar polāro nakti, sajūta kā skatoties fantastikas filmas. Akmeņi, okeāns. Vējš rauj matus no galvas. Skarbi. Ēkas, par kuru eksistenci iepriekš nezinām, apmeklēt dodas vien neliela delegācija, jo lielākajai daļai biļetes ir krietni par dārgu. Pirms brauciena nav ne jausmas, cik ļoti būsim atkarīgi no prāmjiem, tuneļiem un veiksmes. Prāmis, kurš dodas uz Senjas salu, vispirms uzņem tos, kuriem ir visa maršruta biļetes nevis viena posma kā mums. Uzbraukšana uz prāmja notiek rindas secībā. Mēs tiekam pēdējie un tikai tāpēc, ka autobuss ir 8 m garš. Arī nelielā maršrutā nevienam neļauj palikt savā transportā, jo pat neilgs brauciens var izrādīties liktenīgs, kā pirms mums 6 vāciešiem, kuri kopā ar autobusu ieslīdēja fjordā. Kā atklāsme nāk vēsts: ja nauda ir dolāros, svētdien tos samainīt var vienīgi lidostā. Kad liekas, ka pie benzīna tik drīz netiksim, jo visi atsakās pieņemt valūtu, par neizdevīgu kursu, bet tomēr, paveicas “Statoilā”. Toties kempingi pie ūdeņiem atrodami no vienas vietas. Par tiem vēsta bukleti informācijas centros un norādes uz ceļiem. Pie ūdens kopīgajās dušās un mazgāties 6 minūtes var tikt skaitītājā iemetot 10 kronas. Turpat ir veļas mašīna un par brīvu. Virtuvē nav trauku, toties ir ledusskapis. Namiņos nav arī gultasveļas. Mūsu paradīze ir Svenbai (Svenby) kempinga namiņi ar septiņām gultasvietām katrā. No ārpuses nekas neliecina par komfortu iekšpusē: guļamistabas, liela atpūtas telpa un virtuve ar jaunām, glītām servīzēm, kamīns, malka. Anita sazvana namiņu saimnieci. Pirms aizbraukšanas namiņu atslēgas jāatstāj pasta kastē. Tikpat ļoti mums uzticas ciematiņā Sappen, kur nakšņojam nelielā skolā. Kamēr skolēni brīvdienās, telpas tiek tūristiem. Un atkal viss uz godavārda: atslēgu atstājam pastkastē. Viņiem vēl nav nācies ciest no sliktajiem tūristiem un neviens mūs nepārbauda. Nākamajiem viesiem paliek skaistā servīze, jauns TV, mūzikas centrs un tā diski. Atceļā Somijas teritorijā tā gribas uz tualeti, ka traks var palikt, bet tik nomaļa vieta, ka kilometriem nav nevienas labiekārtotas pieturas. Stājam vien sīko kociņu mežā. Uzreiz apkārt tāds odu bars, ka esi nosēts melns. Te pēkšņi ne no kurienes uzrodas vieglais auto un divas sievietes jautā vai mums, kas atgadījies un varbūt vajadzīga palīdzība. Nu kurš gan normāls cilvēks tāpat vien stāsies tādā nekurienē!? Sakām, ka tiksim paši galāJ un paldies par apjautāšanos. Robežas nejūt ne starp Somiju ne Zviedriju, ne Zviedriju un Norvēģiju, tikai ceļa zīmes vēsta, ka esi iebraucis citā valstī. Pēdējo prāmi gandrīz vai nokavējam. Skrienam, kliedzam un vicināmies ar rokām, lai pagaida. Robežu jūt starp Latviju un Igauniju. Tā prasa visvairāk laika un pacietības. Negribas šķendēties. Saulkrastos iebrienam jūrā, lai noskalotu pēdējā robežā iegūto sapīkumu. Vēl nelielas pusdienas un konstatējam: “Lai slavēta Latvijas prece!” Cik garajā ceļā izturīga un garšīga maize, “Dzintara” dažādie sieriņi, vistas, cūkas un liellopu gaļas konservi, svaigi tomāti, gurķi un kāposti! Visa pieticis līdz pat pēdējai dienai. Palicis viens rupjmaizes kukulis, ko draudzīgi sadalām. Un pārkāpjot mājas slieksni, skaidrs, ka gribas braukt atkal.
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Inese K.
Mana pirmā ārzemju ceļojumu pieredze 90. gadu sākumā
Ārzemju ceļojumi!!! Šis vārdu salikums vien tajos laikos lika sirdij priecīgāk pukstēt. 90. gadu sākumā man parādījās iespēja aizbraukt uz Ameriku un nolēmu- kāpēc gan to neizmantot? Aktīvi sāku risināt ar braucienu saistītos jautājumus- rubļu apmaiņu pret ASV dolāriem, kā arī vīzas pieprasīšanu. Ārzemju pase man jau bija (tajos tālajos laikos Padomju pilsoņi ikdienā lietoja PSRS pases, bet izbraucot uz ārzemēm, bija jādodas uz valsts iestādi tagadējā A. Briāna ielā, lai saņemtu ārzemju pasi, kura deva tiesības atstāt PSRS teritoriju). Jāpiezīmē, ka mans brauciens iekrita tieši tajā laikā, kad Latvijā ārzemju naudas rezerves bija ļoti ierobežotas un principā „parasts” cilvēks valūtu dabūt nevarēja. Nācās izmantot sakarus- mana uzņēmuma, kurā toreiz strādāju, komjaunatnes sekretāram bija pazīšanās Latvijas bankā, un tā nu es biju to laimīgo skaitā, kuriem izdevās tikt pie kārotajiem Amerikas dolāriem. Šis pats sekretārs pat pieteicās braukt līdzi, kā manu koferu nesējs- tas, protams, bija joks, kurā, kā katrā, jokā, ir daļa taisnības. Nākošā lieta dienas kārtībā bija- vīza. Pēc tās bija jādodas uz ne pārāk tālu esošo ASV vēstniecību Ļeņingradā. Kad ar vilcienu tur ierados pirmdienas rītā, nācās secināt, ka rinda uz ielas pie vēstniecības ir apmēram 270 cilvēku garumā. Katram bija izsniegts kārtas numurs- tāds tika arī man. Nostāvot rindā visu dienu, līdz vēstniecību slēdza, biju tikusi tās durvīm par aptuveni 130 cilvēkiem tuvāk. Bija skaidrs, ka šī procedūra būs jāturpina trešdien. Vēstniecība izsniedza vīzas trīs reizes nedēļā- pirmdienās, trešdienās un piektdienās. Tā nu ar Padomju cilvēka nolemtības sajūtu ieliku svarīgo zīmīti ar jauno kārtas numuru kabatā un devos uz dzelzceļa staciju. Ar vilcienu tajā pašā vakarā devos uz Rīgu, otrdien nostrādāju un ar atsaucīgās priekšnieces pretimnākšanu šādā ekstrēmā gadījumā piešķirot man vēl vienu brīvdienu trešdien, atkārtoju to pašu procedūru- otrdienas vakarā vilciens uz Ļeņingradu, trešdienas rīts- rinda pie vēstniecības- šoreiz, nogaidot visu dienu, man vēstniecības durvis aizcirtās pašā deguna priekšā. Nodomāju, ka nu gan vairs uz Rīgu nebraukšu, bet gaidīšu piektdienu Ļeņingradā. Te pēkšņi- durvis atvērās un 10 cilvēki tika uzaicināti ienākt! Nespēju noticēt, un nedroši devos iekšā. Viss beidzās laimīgi un ceļojums varēja sākties! Nestāstīšu par pirmo izbrīnu, ieraugot plašo, tīro un smaržīgo tualeti Šenonā, Īrijā, par smaržīgi izceptajām vistām lielveikalos Amerikā un lielveikaliem kā tādiem, par specializētajiem veikaliem suņiem un kaķiem, kuros pārdod pat īpašu barību dzīvniekiem (mūsu mājdzīvniekiem gan tādas lietas pat sapņos vēl nerādījās) un daudz ko citu- teikšu vien, ka bija vērts cīnīties!
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Aija.
Mana pirmā ārzemju ceļojumu pieredze 90. gadu sākumā
Esmu dzimusi septiņdesmito gadu sākumā. Un tā nu bija sanācis, ka deviņdesmitajos es biju divdesmitgadniece, kurai visu gribas redzēt un visur gribas pabūt. Bērnībā ar gimeni bija apceļota visa (vai gandrīz visa) plašā Padomju Savienība. Līdz ar to, jau neatkarīgās Latvijas laikā, par savu pirmo ārzemju ceļojuma galamērķi gribējās izvēlēties kaut ko nereālāku, tādu ko agrāk nevarēja dabūt gatavu! Iespaidojusies no teiciena „Ieraudzīt Parīzi un nomirt!”, kā arī atceroties bērnībā iemīļotos Aleksandra Dimā (tēva) trīs musketieru un D'Artanjana neticamos piedzīvojumus, nolēmu par sava pirmā ārzemju ceļojuma galamērķi izvēlēties Franciju.
Devos ceļā decembra beigās (tā, lai Ziemassvētkus nosvinētu Parīzē) un braucu ar tūristu autobusu. Ceļš nebija sevišķi viegls, braucām gandrīz bez pieturām (gulējām un ēdām arī autobusā), bet mani mierināja domas un sapņi par gaidāmajiem notikumiem. Nokļuvuši Parīzē, mēs tikām iemitināti divzvaigžņu viesnīcā Mulenrūžas rajonā. Atklāti sakot, nekādās vainas viesnīcai nebija – istabiņa bija ļoti grezni iekārtota, ar skaistu un plašu vannas istabu. Netraucēja arī tas fakts, ka Mulenrūža ir ielasmeitu rajons, tas tieši mums - Padomju laika jaunatnei, šķita ļoti interesanti un amizanti. Un tā vakarā draugu kompānijā devāmies meklēt piedzīvojumus, vajadzēja tak apskatīties, kas notiek apkārt. Gandrīz uz katra stūra mēs redzējām spilgti krāsotas sievietes. Šeit mēs (vismaz es) pirmo reizi redzēju arī transvestītus. Tā kā viens no mūsu kompānijas runāja franciski, tad mēs varējām ar viņiem arī nedaudz aprunāties, bet ne sevišķi ilgi, jo atklājuši, ka mums nav „nopietnas” intereses par viņiem, mēs tikām aizdzīti projām.
Tālākajos klejojumos mēs sastapamies ar bomžiem, un viņu uzceltajām kartona pilīm. Tā kā mums tas šķita ļoti interesanti, mēs nobildējām viņus un viņu „mājas”. Tas gan netika gudri darīts! Pēkšņi guļošie cilvēki piecējās, sāka mūs nežēlīgi skaļi lamāt, un vicinot rokas metās mums virsū. Skrējām vairakus kvartālus. Labi, ka mēs visi bijām jauni un ātri! Pēc tādiem piedzīvojumiem atgriezāmies viesnīcā. No rīta (jo mums jau agri bija ieplānota ekskursija) mani ļoti nepatīkami pārsteidza netīrās ielas viesnīcas apkārtnē. Tas, kas vakarā nebija redzams, no rīta parādījās visā savā „krāšņumā”. Likās, ka iela bija gan tualete, gan miskaste. Ekskursijas bija ļoti skaistas (neskatoties uz to, ka gide „aizgulējās” par 2 stundām un ieradās saburzīta un smirdoša pēc alkohola). Versaļa bija grandioza, un Eifeļa tornis varens. Patika suvenīru tirgotāji ar maziem lietussardziņiem uz galvas un milzīgām mazu atslēgu piekariņu – Eifelīšu, ķēdēm ap kaklu un rokām.
Noklausījāmies skaistu Ziemassvētku dievkalpojumu Parīzes Dievmātes katedrālē un devāmies uz kādu kafeinīcu, baudīt Ziemassvētku vakariņas. Es izvēlējos nobaudīt tādus ēdienus, kas man asociējas ar francūžiem un agrāk netika ēsti: pirmajā ēdu varžu kājiņas. Lai arī izskatījās jocīgi, man garšoja tīri labi. Otrajā bija gandrīz jēls steiks siera mērcē. Atklāti sakot, lai arī citiem tas garšoja, es to ieēst nevarēju – pēc tam, kad ar nazi biju nogriezusi gabaliņu gaļas un dzeltenīgā siera mērce bija iekrāsojusies brūnganā krāsā, man apetīte pārgāja. Spēju vien iedzērt vīnu un gaidīju saldo, kas izrādījās gards kārtainais saldējums ar halvu.
Ceļojums man ļoti patika. Es biju sajūsmā par Parīzi (nezinu vai tik daudz pašas Parīzes, vai savu jauniegūto draugu dēļ). Un arī mājupceļš bija vieglāks, jo viens no mūsu jaunajiem draugiem bija sapircis pilnu somu ar vīniem (ko mēs sākumā noturējām par preci pārdošanai Latvijā), ar kuriem mēs tikām cienāti visu atpakaļceļu, kas pagāja jautri pārrunājot piedzīvoto Francijā, dziedot dziesmas, smejoties un kaļot jaunus ceļojumu plānus.
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Juris Dz.
Pirms sākt rakstīt, pakonsultējos pie advokāta, jo rakstīt ekstrēmos un dullos stāstus – it sevišķi, ja tie ir patiesi – ir bīstami, jo atklājas tavas biogrāfijas bieži vien melnākie punkti un komati.
Nolēmu tomēr riskēt. Sakārtoju atmiņu zirgam seglus un aidā uz tālajiem deviņdesmitajiem gadiem, kad vīns bija saldāks un arbūzi apaļāki.
Trakulīgais notikums, par ko gribu pastāstīt, risinājās saulainās Bulgārijas sirdī Sofijā. Bija pienākusi mana brīnumainā pirmā ārzemju ceļojuma pēdējā diena. Sēdēju ar istabas biedriem viesnīcas numurā; gudri spriedelējām par to, ka varētu aiziet kaimiņos pie meitenēm ciemos. Tikai valūtas krājumi gan bija izsīkuši. Te kā eņģeļa tēviņš durvīs parādījās Alberts un aizgūtnēm vēstīja, ka atradis vietiņu , kur pieņem ārzemnieciski tukšās pudeles. Tad sākās rosība, kas nav manāma pat visčaklāko bišu stropā. Akcijas rezultātā par iegūto valūtu iepirkām pilnu klasisko caurumtīkliņu ar saulainās svešzemes lētāko vīna produkciju. Burziņš izdevās lielisks, tāpēc nedaudz ilgāk par citiem uzkavējos pie dāmām, viņu neapstrīdamā šarma apreibināts. Kad beidzot devos uz saviem apartamentiem, tie izrādījās slēgti. Cauri ne tik biezajām durvīm skanēja daudzbalsīgs krācēju baritontrio. Izmisīgi klaudzināju, saucu, dauzīju par naidniecēm kļuvušās durvis. Vai tad mani varēja nedzirdēt?! Pamodusies bija visa viesnīca un tuvējā kalnu ciemata suņi. Ilgas pēc gultas manī pamodināja zvēru. Kā satrakots bullis toreadora plandošajā lakatā, tā es ietriecos kaitinošajās durvīs. Ceļš uz gultu bija brīvs! Tikai durvīm bija atlūzusi pamatīga šķēpele. Istabas biedri pat nepamodās un turpināja savu ceļu vīna miega valstībā. Rīts gudrāks par nakti, sevī noteicu es un pievienojos krācēju ansamblim.
Agri no rīta – agrāk par citiem – mani pamodināja sirdsapziņa: jālabo pagātnes kļūda! Izurbināju no sienas un skapja divas palielas naglas. Āmura, protams, nebija. Ar ko to aizstāt? Devos blakus stāvošajos Balkānu kalnos, un tur drīz vien no monolītas klints nolauzu piemērotu darba akmeni. Kā amatnieku ģildes labākais vecmeistars veicu ekstrēmo remontu, ar kura rezultātiem biju apmierināts daļēji, jo durvis tomēr nevarēja aizvērt.
Pēc neilga laika sāka mosties cīņu biedri un iztaujāt par balles noslēguma posmu. Teicu, ka viss bija lieliski, gribēdams atstāt nakts noslēpumu tikai sev. Bet tajā brīdī atskanēja kliedziens: ”Kas sačakarējis durvis! Neveras ciet! Kas notiek!? Jāsauc administrators!”
Ko gan es varēju darīt? Nācās kā bijušajam komjaunietim , godīgi nodot pašam sevi un mēģināt atbildību sadalīt uz četriem...
Tagad par notikušo atgādina tikai akmens no Balkānu kalniem, kurš guļ un smīn uz mana rakstāmgalda, atgādinādams par jaunības trakulībām un pirmo svešzemju apmeklējumu.
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Juris Dz.
Šā stāsta darbība risinās tālajā Taizemes galvaspilsētā Bangkokā. Draugu pierunāts, es, īstens lauku vecis, kas tālāk par Poliju, Āgenskalnu un Maskavu nebija bijis, padevos avantūrei un deviņdesmito gadu sākumā devos iekarot pasauli. Pakarājies gaisā kādas nieka četrpadsmit stundas, bijušās padomijas, tagad brīvību atguvušais Latvju tautas dēls, piezemējās tūkstoš smaidu zemē, kas sagaidīja ne vien ar karstumu, bet ar eksotiku visās dzīves jomās.
Šis stāsts būs kā daļa no mana Taizemiskā ceļojuma romāna. Tas vēstīs par nakts iepirkšanos.
Gulēju viesnīcā gultā, nevarēju aizmigt. Karstums un senlaiku gaisa kondicioniera traktorveidīgās skaņas nomāca jebkuru aizmigšanas mēģinājumu. Atcerējos, ka gids rādīja, kur naktīs notiek tūristiska superiepirkšanās. Aha! Divos naktī sēdos taksometrā, lai ved mani uz šopingu. Takša vadītājs bija ļoti apsviedīgs: vienā mirklī paķēra apbružātu bilžu albumu un ar vārdiem „yes-yes, girls’ shopping” sniedza to man.
Albuma saturs sastāvēja, iespējams, no viņa ģimenes sievišķīgo būtņu fotogrāfijām, kuras lielā karstuma dēļ bija uzņemtas gluži kailas. Pusangliski atbildēju, ka man šovakar uz gērliem nevelk, jo iekšēji spēcīgi manī vēl darbojās "Morāles kodekss". Teicu, ka man ir manāma note iepirkt kādu šūzu un trauzeru. Mirkli tielējies, nenosakāmās markas spēkrata vadītājs uzsāka braucienu. Zinādams, ka par braucienu jāmaksā lielākais divi dolāri, mierīgi sēdēju kožu vai kādu citu eksotisku radījumu saēstā sēdeklī. Vadītājs taizemiski bez akcenta aizrautīgi stāstīja, iespējams, savas tautas vēsturi, kad pamanīju, ka jau kuro reizi braucam apkārt brīnišķajai taiešu karaļa pilij. „Uz šopingu!” es draudoši pavēlēju viltniekam, bet tas apbrauca pili vēlreiz un tikai tad mainīja braukšanas virzienu.
Brauciena laikā viņš mēģināja izjautāt mani par vietu, no kurienes esmu ieradies. Sapratu, ka stāstīt, kas ir Latvija, ir bezcerīgi, tādēļ atteicu: „Moskwā!” Uz to stūrētājs saprotoši māja ar galvu: „Yes, yes, China!”
Šopinga vietā apstājoties, vadītāja iztēle sasniedza maksimumu, pieprasot par braucienu piecdesmit dolārus. Uz to laipni piedāvāju viņam divas lieliskas iespējas: vai nu piecus dolārus, vai brāļu Kļičko cienīgu dūri, uz ko censonis laimīgs izvēlējās pirmo.
Devos pirkšanas/pārdošanas ellītē. Biju veicis vairākus lieliskas taizemiskās kaulēšanās un pirkšanas mākslas seansus, kad pēkšņi sajutos bezgala vientuļš šajā deviņu miljonu pilsētā. Ar šausmām atskārtu, ka viesnīcas karti esmu atstājis cita apģērba kabatā. Arī viesnīcas nosaukums kā uz burvja mājienu bija pazudis no manām smadzeņu krokām. Situācija vērsās jau kritiski bezcerīgākajā, kad palīdzēja zaļumballēs izstrādātais apķērīgums. Varbūt taksists stāv turpat pie šopinga?
Lai slavēts Buda! Smaidošais taišoferis ar albūmiņu rokās stāvēja blakus savam moskvičfordam un jau pa gabalu man sauca: „O-o-o! Hello, China man! Moskwa!!! Girl shopping??????"
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Lauma K.
...Bija tālais 1992. gada septembris. Uzzināju, ka varu doties līdzi vidusskolēnu grupai, kas dodas pie Dānijas skolēniem draudzēties. Tā kā ceļš uz turieni veda cauri Vācijas ziemeļu daļai, kur dzīvoja mani diezgan tuvie, bet nekad neredzētie radi, uzplaiksnīja ideja, ka varu viņus apciemot. Pat nepieciešamo izsaukumu pašā pēdējā brīdī noorganizēju. Tagad izklausās neticami, bet katram braucējam ceļojuma izmaksas bija vien 21 dolārs. Braucām ar tā laika kantaino „Ikarusu”, kas ārzemēs starp viņu komfortablajiem autobusiem izskatījās kā reanimēts autokapsētas lūznis, kas arī pa maģistrālēm pārvietojās ar savam izskatam atbilstošu ātrumu.
Robežu šķērsošana mums liekus kavēkļus neradīja, jo bijām skolēnu grupa ar dažiem pieaugušajiem. Vienīgi man uz katras robežas bija paniskas bailes par to, vai robežsargi atzīs par derīgu manu jauno tikko izdoto Latvijas pasi, jo pilnīgi visiem pārējiem braucējiem bija vecā parauga PSRS ārzemju pases.
Tā kā nevienam no ceļotājiem nebija līdzi gandrīz nemaz ārzemju valūtas, pirmā „atrakcija” tās sagādāšanai bija Toruņas tirgus, kurā mani ceļabiedri darbojās pārdevēju statusā. Tā kā es šajā avantūrā nepiedalījos, tiešām neatceros, ko gan mūsējie tur piedāvāja. Neko veiksmīgs tas process nebija un bagātāks neviens nekļuva. Es jutos labi, jo vismaz savu pašcieņu biju saglabājusi neievainotu.
Nākošais piedzīvojums pa ceļam bija iebraukšana kādā Austrumvācijā izvietotā Krievijas armijas daļā. Mēs pēc autobusā pavadītās nakts bijām noguruši, sasvīduši un netīri. Nekad nebiju domājusi, ka tādu baudu var sagādāt kolektīva mazgāšanās ledainā ūdenī vietējās skolas tualetē! Pastaigājām pa armijas pilsētiņu. Dažas daudzdzīvokļu mājas bija tukšas un izdemolētas. Nedaudz mums pastāstīja par armijnieku ģimeņu dzīvi Vācijā, nemaz neslēpjot, ka apkārtnes iedzīvotāji viņus tur pārāk labi vis neuzlūkojot. Mūs ieveda arī karavīriem domātajā veikalā, kas visiem likās kā Leiputrija, salīdzinot ar tā laika tukšajām Latvijas „bodēm”.
Lielpilsēta Hamburga uz mums atstāja graujošu iespaidu ar saviem skatlogiem, mašīnu daudzumu, majestātisko stacijas ēku un braucienu pa naksnīgo ugunīs mirdzošo Rēperbāni. Neticējām savām acīm, ka to visu tiešām redzam realitātē.
Nakts vidū mani no autobusa izsēdināja Neiminsteres Rātslaukumā, kur pēc neilga laiciņa piebrauca mašīna, un sākās emocionāla iepazīšanās ar maniem, kā izrādījās, diezgan ekscentriskajiem radiņiem. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts...
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Juris Dz.
Gadi skrien
Cilvēces evolūcija turpina savu ceļu, bet nemaz tik tālie deviņdesmitie gadi jau ir vēsture, kuru atceroties, dažkārt gribas pasmaidīt par sevi un savu toreizējo naivumu.
Gadījās tā, ka agrīno kultūras sakaru dibināšanas rezultātā mūsu jauno brīvvalsti apmeklēja koris no Zviedrijas. Mūsu korim bija lemts izklaidēt ciemiņus un nu mēs centāmies ko mācēdami. Gādājām deficītās žāvētās vistas, griezām rasolu un sējām sieru, bet ciemiņi visu to pat nepagaršoja, dzēra tik šņabi, šampi un bija gana lustīgi. Galu galā notika arī tas, uz ko klusībā cerējām, proti, mūs uzaicināja uz pretvizīti un jau pēc pāris mēnešiem mēs krāmējām ceļa somas, gādājām goda drānas un suvenīršņabjus, lai varētu pārstāvēt savu valsti tā pa smuko.
Un nebija jau tik viegli no attīstīta sociālisma iekāpt attīstītajā kapitālismā. Viss kā labi audzinātai jaunuvei pēc kāzām mums bija pirmoreiz. Pirmoreiz braucām ar kuģi, pirmoreiz iepirkāmies Tax Free veikalā. Pirmoreiz braucām ar tik glaunu autobusu, kurā pirmoreiz ieraudzījām mobilo telefonu, kas likās augstākais fantastikas sasniegums, it sevišķi pēc tam, kad šoferītis iedeva to paturēt rokā un piezvanīt uz mājām, tā pārbiedējot mājiniekus, kuri nevarēja saprast, kā var runāt no ejoša autobusa. Ar to kapitālistiskie brīnumi nebeidzās. Nonākot galapunktā, mūs, dažus nepīpētājus, izvietoja jaunajā firmas IKEA viesnīcas vienvietīgajos numuros, bet dūmotājiem tika vecā viesnīca, kas ar bija gana glauna. Iegājis savā numuriņā, apstulbu no smukuma, kāds valdīja visapkārt. Gleznas pie sienām, gulta–aerodroms, dīvāns ciemiņiem un viss vienos tepiķos. Tādi sīkumi kā televizors, kurš rādīja, un stāvlampa, kura dega, vairs neizraisīja izbrīnu pēc tam, kad ieraudzīju to, ko pat Pelnrušķīte droši neredzēja, viesodamās karaļa pilī. Tas bija sanitārais mezgls, kurā pirmajā brīdī biju gatavs pavadīt atlikušo mūža daļu. Jā, tas ir šoks cilvēkam, kas ir redzējis Jelgavas stacijas tualeti. Tagad jāatzīstas, ka liela daļa ceļojuma fotogrāfiju tika uzņemtas dažādās tualetēs, kuru vidū izcēlās operas tualete, kura ar savu greznumu, plašumu un tīrību varētu kalpot pie mums kā laulību ceremoniju pils. Par visu redzēto un izjusto tik īsā stāstiņā nepateiksi, vienīgi piebildīšu, ka redzējām, ka cilvēks var dzīvot labāk, un tas jau nav maz.
Tā nu gadi ir pagājuši, trūdošais kapitālisms ir iesūcis sevī arī mūs un neviens lielveikalā nestāv ar atvērtu muti, vērojot, kā automāts griež šķēlēs šķiņķa kluci, un nopirkt sev jaunu mobilo telefonu ir tikpat vienkārši, kā aizbraukt uz Āfriku vai arī kā kļūt par bezdarbnieku.
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Biruta Dz.
Ak, Sicīlija!
1995. gads. Ceļojums pa visu Itālijas ,,zābaku”, pēc tam – Sicīlija, ko jau pa ceļam apspriežam kā ,,mafijas zemi”. Par to plaši un izsmeļoši stāsta gids – TV režisors Ģirts Nagainis, un jaukā, sirsnīgā grupas vadītāja Sarmīte, kas silti iesaka Sicīlijā sevišķi uzmanīties no zagļiem, kas izmantojot tūristu bezrūpību un vieglprātību. Tomēr redzēt Sicīlijas pērli Palermo, Etnas vulkānu, tai blakus esošo gleznaino Taorminu, kur notiek slaveni pasaules mēroga pasākumi, grieķu celto dievu tempļu kolonnas, kas saglabājušās Agridžento, Sirakūzas ar grieķu teātri un amfiteātri, kur notikušas gladiatoru cīņas tāpat kā Kolizejā, grotu ar Dionisija "ausi", kur tirāns Dionisijs, izmantojot grotas īpašo akustiku, kura pat čukstu dziļi lejā padarījusi augšā skaļi dzirdamu, noklausījies, ko par viņu domā un saka citi, pabūt Alkantaras aizā un nebeigt priecāties par pasakaino Sicīlijas ainavu, - kurš gan spētu no tā visa atteikties?
Stāsta galvenais notikums saistās ar Sirakūzām. Esam apskatījuši galvenos objektus, fotografējamies amfiteātrī.
- Bet nu gan brīvajā laikā no tiem zagļiem jāuzmanās, - atgādina mūsu jaukā ceļa biedrene, TV diktore Velta Sēle .
- Tev jau nu jāuzmanās gan! Tava modernā, metāla riņķiem greznotā soma noteikti piesaistīs kāda uzmanību. Kas gribēs ņemt manu vienkāršo rokas somu? - es atsaku.
Velta vairāk nekā neteica, bet es apkopoju savu Sicīlijas "pieredzi". Pirmā: katakombās pie Monreālas Doma man gribēja par ieeju 2000 liru vietā paņemt 50000 liras; labi , ka aiz manis esošie ceļa biedri uz to norādīja un palīdzēja atprasīt . Otrā : pērkot suvenīrus, man gribēja ,,iesmērēt” veco 1000 liru banknoti ... Nu, nē, trešo tādu gadījumu es nepieļaušu neparko!
Brīvais laiks iekrita itāļu , pareizāk sakot, sicīliešu , jo viņi sevi tikai tā atļauj dēvēt, siestas jeb diendusas laikā. Pastaigājos pa tukšajām Sirakūzu ielām, apsēdos paēnā apēst līdzpaņemtās sviestmaizes un devos virzienā uz ekskursijas autobusa stāvvietu. Pa ielām dragāja vairāki motociklisti, pa diviem uz katra motocikla. Ai, kāds viņiem uz visām pusēm šaudīgs un ļauns skatiens! Kā tādiem maitu ērgļiem! Viens tāds motocikls brauca man tieši pretī, bet, par laimi, pabrauca garām. Drīzāk tikai uz autobusu! – teica mana intuīcija. Drošs paliek drošs! Arī somu biju uzlikusi uz pleca, kas bija tuvāk māju sienām, nevis ielas pusē, kā bija ieteikusi Sarmīte. Šķērsoju ielu. Nesaprotu, kas mani aiz pleca , kurā karājas soma, tā grūž, ka es klūpu uz ielas, tomēr sažņaugusi somu labajā rokā un virsū uz tās. Paraugos atpakaļ un man notirpst kājas. Tas ir motocikla aizmugurē sēdošais zeņķis, kas tagad ļaunu skatienu raida uz mani un manu viņam neatdoto somu. Tūlīt būs klāt, un ko es viena pret diviem iesākšu? Tomēr gadās arī laime nelaimē, - gluži viena, izrādās, es uz ielas neesmu, aiz manis iet tūristu pāris, kuri rāda ar žestiem: re, kā tas notiek, par ko brīdina tūristus! Tad viņi paceļ dūres un kratot rāda tās motociklistiem. Nu man arī rodas dūša, nu es arī rādu dūri, ar žestiem pateicos tūristiem un izjūtu dziļu atvieglojumu, redzot , ka motociklisti dodas prom, acīmredzot citu upuru meklējumos. Man paveicās. Esiet uzmanīgi!
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Inta S.
Ar lielu somu uz Somiju
Pēc saldajiem astoņdesmitajiem pienāca sūrie deviņdesmitie. Sūrumu saldināja iespēja redzēt pašu acīm to, ko bijām vērojuši tikai televizoru ekrānos. Pats pirmais ārzemju komandējums man bija pagājušā gadsimta deviņdesmito sākumā. Somijas bibliotēku kolēģi uzaicināja Latvijas kolēģus uz kopīgu semināru. Grupā bijām 9 bibliotekāri.
Kad pirmais prieks un eiforija par šo iespēju norima, sākās drudžaina gatavošanās. Sameklēju vislielāko somu un tajā salādēju pusi sava skapja satura. Netrūka ne augstpapēžu kurpju, ne garās vakarkleitas, ja nu pēkšņi ievajadzēsies, lai gan semināra programma nekādas balles un greznas pieņemšanas nesolīja. Somu stiepu vaiga sviedros, jo riteņu tam milzonim apakšā nebija. Lieki teikt, ka izmantoju labi ja ceturto daļu no līdzpaņemtā. Toties pietrūka peldkostīma. Nebiju iedomājusies, ka viesnīcā būs sauna un peldbaseins.
Pirmā tikšanās ar somiem Tallinas ostā nesa līdzi pārsteigumu. Daži somi un somietes bija tādi nedroši uz kājām un ziemeļu temperamentam neparasti runīgi. Sapratu iemeslu tad, kad apgāzās un izbira kāda somu brašuļa bagāža un, stikliem džinkstot, saplīsa vairākas stipro dzērienu pudeles. Toreiz somi brauca uz Igauniju alkoholu pirkt.
Prāmī laiku vadījām, baudot zviedru galda labumus un izpētot daudzos klājus un veikalus. Nopirkt neko daudz nevarējām – Somija mūsu bibliotekāru algām bija dārga zeme.
Helsinkos pārsteidza spožais pilsētas Ziemassvētku ietērps. Lielveikali bija kā ekskursiju objekts, jo Latvijā tādu vēl nebija. Pārsteidza plašās bibliotēkas, kuras apmeklēja visa ģimene kopā, pat mazuļi mierīgi gulēja ratiņos. Mums toreiz bibliotēkās bija plaukti līdz griestiem, šauras ejas starp tiem. Izbrīnīja somu sieviešu sportiski vienkāršais ģērbšanās stils un minimālisms kosmētikas jomā. Iereibušus somus pilsētas ielās nesatiku. Manas angļu valodas zināšanas pirmo reizi tika pielietotas praksē, tāpēc priecājos, ka somi angliski runā lēni un vienkāršiem teikumiem, kā arī daudz klusē.
Viesnīcā pārsteigums - numuriņā pilns ledusskapis ar dzērieniem un uzkožamajiem. Ēst vai skatīties? Kas par to maksās vai jau samaksāts?
Semināra programma bija tik piepildīta ar mācībām, ka ekskursijām daudz laika neatlika, tomēr paspējām apskatīt nozīmīgākos Helsinku tūrisma objektus. Pārsteidza klintīs izcirstā baznīca, piemineklis Sibeliusam.
Atpakaļceļā bez piedzīvojumiem neiztikām. Nokāpām no prāmja Tallinas ostā un atklājām, ka neesam vairs deviņi, kā bijām Helsinkos iekāpuši, bet astoņi. Pārskaitījāmies vēlreiz, gluži kā slātavieši un čangalieši Mērnieku laikos.Tāpat astoņi! Ko nu? Pēc krietna laika nāca arī mūsu devītā dāma. Viņa esot nemanot iejukusi somu bariņā, kuriem nebija paredzēts izkāpt Tallinā, bet turpināt izklaides uz prāmja.. Kolēģe bija pārliecināta, ka Tallinā izkāps visi pasažieri. Aiz vareno somu mugurām trauslā sieviete nepamanīja, ka mūsējie jau krastā un pasažieru izkāpšanas ceļš slēgts. Nācies kāpt ārā pa mašīnu klāja trapu.
Secinājumi: jo vieglāka bagāža, jo vieglāks ceļojums! Visu tāpat neparedzēsi! Ceļojot tavam koferim arī vajag riteņus. Neaizmirsti laikus ne vien iekāpt, bet arī izkāpt!
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Aira A.
Lielbritānija, 09.-27.09.1990
Mans neaizmirstamais ceļojums kļuva iespējams, kad saņēmu no tēva brālēna ielūgumu paciemoties pie viņiem Anglijā. Vispirms šo ielūgumu vajadzēja pārtulkot latviski. Tad varēju kārtot ārzemju pasi – tā nudien bija ļoti glīta, izsniedza to, ja nemaldos, milicijā. Ar gatavo pasi jau varēju kārtot visas nepieciešamās ārzemju vīzas, to izdarīja tolaik ļoti pazīstamā firma Auseklītis. Atceros, man patika Vācijas Federatīvās Republikas vīza - tāds glīts ērglis uzlīmē. Ar tādu “bagāžu” devos uz Intūrista biļešu kasēm un pasūtīju biļeti turp un atpakaļ uz Londonu. Brauciens notika ar vilcienu un izmaksāja 280 rubļus. Pēc dažām dienām dabūju zināt precīzu izbraukšanas dienu un biļeti nopirku. Tā bija pabiezas grāmatiņas izskatā (kā kādreiz aviobiļetes). Un tad sekoja viens no galvenajiem „pasākumiem” – bija nepieciešams samainīt ārzemju valūtu. Lielbritānijai atļautais limits bija 200 GBP, tas padomju naudā bija 2000 rubļi. Apmēram nedēļu pirms izbraukšanas aizņēmu rindu Vecrīgā pie Valsts bankas, atceros, vēl paziņa palīdzēja atzīmēties, jo es Rīgā nedzīvoju. Līdz aizbraukšanai bija palikušas divas dienas, kad pienāca mana diena rindā. Iegāju bankas telpās, tur tādu gaidītāju bija daudz, katram izsniedza numuru. Līdz bankas darba laika beigām bija palikusi pusstunda, kad mani beidzot izsauca, un manās rokās nočaukstēja ar karalienes Elizabetes attēlu greznotās banknotes.
Ceļojums varēja sākties!
Ar vilcienu braucu līdz Viļņai, tur bija diena brīva, vakarā jāpārsēžas vilcienā uz Berlīni! Iepazinos ar kupejas ceļabiedriem, spriedām, ko un kā muitnieki un robežsargi pārbaudīs. Vienu izkratīja pamatīgi, pat valūtu pārskaitīja. Otram ceļabiedram (tagad Latvijā ievērojamam ārstam) atņēma muitā gleznu, ko veda kolēģim uz ārstu kongresu Ķelnē. Man palaimējās, viss bija kārtībā. Izbraucot ārpus PSRS, pa nakti, atceros, vagonam mainīja ritošo daļu (vagonu pacēla uz augšu), jo citur pasaulē bija savādāks sliežu ceļu platums. Berlīnē mūsu visu ceļi šķīrās, katrs devās uz citu pusi. Mans turpmākais ceļš veda uz Ķelni. Vairākas reizes gāju uz info biroju un vaicāju, no kura perona un cikos mans vilciens atiet. Darīšana bija sarežģīta – vajadzēja iekāpt vienā vagonā, nobraukt dažas pieturas, tad izkāpt un, kamēr vilciens vienā stacijā stāv, paspēt aizskriet (ar visu savu bagāžu, protams) uz citu vagonu, kas būs pieāķēts un dosies uz manu nākamo galamērķi - Ostendi Beļģijā. Brauciens bija pa nakti, manā kupejā –tālās Sudānas iedzīvotājs. Graužu līdzpaņemtos pēdējos speķa pīrādziņus un jūtos diezgan tramīgi, bet beigās pat krieviski parunājāmies un viņš no pavadones dabūja man segu un spilvenu. Tālāk devos uz prāmi, lai brauktu pāri Lamanšam uz Duvru. Bija jau vakarpuse un mana ceļojuma trešā diena, kad izkāpu Anglijas krastā. Tur sekoja pasu kontrole. Īsti nevarēju saprast, kur iet. Ieraugot manu sarkano pasi, no vienas rindas mani izmeta, tad blakus gadījās viens indietis no Bombejas, kas, redzot, ka man grūti klājas, palīdzēja aizpildīt imigrācijas deklarāciju. Tad imigrācijas ierēdņi man ilgi un gari prasīja, vai es netaisos tur strādāt, ko es daru, kāda ir mana profesija, kur es dzīvošu, kā sauc to cilvēku, kas par mani atbildēs laikā, kad šeit esmu. Atbildēju vāciski, mani apmēram saprata. Beidzot biju ar to visu galā. Izgāju uz perona. Mans labais palīgs indietis norāda uz perona bistro – ka tur varētu iedzert kafiju. Kāda laime! Beidzot laba kafija, cena pēc valūtas kursa gan iznāk zvērīgā - 1 GBP ir 10 rubļi, bet Rīgā kafija tolaik maksāja kaut kādas kapeikas. Tā nu lielā laimē dzeru kafiju par apmēram 5 rubļiem, kad mans indietis rāda - vilciens ir padots, būtu laiks iet. Bet es taču nevaru atstāt tik dārgu kafiju krūzītē, tā nu dzeru, mēli applaucēdama, kamēr tukša ir. Un tad – indietis mierīgi paņem savu sulas tasi un ar visu iet uz vilcienu… Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar vienreizlietojamajiem traukiem.
Londonā mani sagaidīja.Uz mājvietu Bornmutā braucām ar autobusu – atkal brīnumi par to, ka uz grīdas mīkstais segums, iekšā tualete un vēl vaicā, ko lēdija grib dzert - kafiju, tēju vai sulu.
Viss toruden Anglijā pavadītais laiks bija vienkārši fantastisks un atklājumu pilns.
Starp interesantākajiem –
- gandrīz visi cilvēki smaida, daudzi svešinieki sasveicinās.
- ieejam vienā pasakainā veikalā, kur ir 31 kase, bet pārdevējam pārtikas nodaļā rokā plāns cimds, ar ko paņem sieru (tagad – tātad normāls lielveikals).
- brokastīs man dāvāja tādas jocīgas pārslas no paciņas, vērtēju, ka garšīgas (mūsu parastie kukurūzas cornflakes).
- preces pa 3 vai 4 gb. kopā vai lielāks iepakojums maksā lētāk, nekā atsevišķi pa 1 gb.
- ziemā vedot tomātus no Spānijas un Kanāriju salām (tolaik pie mums kaut kas pilnīgi neiedomājams).
- starp ķieģeļiem, kas pievesti būvei, salikts papīrs! (nevis izbērti kaudzē).
- kūkai apakšpusē ir īstais rīspapīrs, kuru drīkst arī apēst.
- labs kuriozs man atgadījās arī atpakaļceļā – es mēģināju samainīt angļu mārciņas uz vācu markām –bet – metāla monētas. Nekas nesanāca. Kā gan es varēju zināt, ka valūtas sīknaudu nemaina?
Viss bija brīnišķīgi. Atgriezos savā pilsētā un no iespaidiem lidinājos gandrīz virs zemes.
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Elita K.
Mans pirmais ārzemju ceļojums – daudzu cerību un sapņu pilsēta – Parīze 1992. gadā. Laiks, kad Latvijā milzīgi augsts dolāra kurss, tur esot nekādā gadījumā nedrīkstēju ļaut sev sākt kaut ko pārrēķināt vietējā valūtā, jo tad būtu grūti normāli baudīt ceļojumu.
Brauciens tika saplānots ar autobusu, diezgan daudz arī savstarpēji nepazīstamu cilvēku, ar vairumu no kuriem tā arī neiepazināmies (droši vien, ka – diemžēl).
Gribējās pēc iespējas vairāk redzēt arī pa ceļam, bet kopējā autobusa sabiedrība, tuvojoties Prāgai, jau bija ciešā miegā aizmigusi, un skaistā Prāga naksnīgajās ugunīs gāja man secen.
Parīze sākās ar agru rītu tās piepilsētā, no minerālūdens pudeles tīrot zobus kādā nomaļā stāvvietā. Tad vēl brauciens līdz centram, un klāt jau majestātiskā pilsēta.
Varbūt no šī pirmā ceļojuma man ieviesusies kārtība – pirmo reizi esot kādā vietā, tvert vairāk sadzīvisko – ielas, arhitektūru, cilvēku saskarsmi, protams, pievēršoties arī muzejiskām vērtībām, bet proporcionāli mazāk. Šādā veidā rodas sajūta, ka kaut cik iepazīsti vidi, pilsētu, sajūti tur dzīvojošos cilvēkus. Protams, dažās dienās var „noķert” tikai mazu priekšstatu par to, ko varētu un gribētu redzēt.
Visam pa vidu – Notre Dame de Paris – milzīga, majestātiska, ieejot iekšā, cilvēks tiešām sajūtas kā puteklītis. Šķiet, ka viens no īpašākajiem iespaidiem vēl šodien ir kāpiens pa šaurajām Kvazimodo kāpnītēm uz augšējo skatu platformu. Mums vismaz tolaik bija pārliecība, ka nekāds Eifeļa tornis nav līdzvērtīgs šim.
Fantastiskas impresionistu oriģinālgleznas Orsī muzejā, nakts Parīze Sēnas malā, Jēzus Sirds baznīca kalna galā, pirmā pieredze ar melnādainajiem tirgotājiem.
Pārpratumi ar valodu – ļoti gribējās ceptu vistu, varējām redzēt, ka pie blakus galdiņiem tādu ēd, taču ēdienkartē grūti atšifrēt, zem kura nosaukuma tā varētu slēpties. Izvēlējos „padè”, laikam jau zemapziņas asociāciju vadīta ar olu dēšanu un vistu. Atnestais ēdiens – vidēji cepts steiks, ļoti garšīgs.
„Veco laiku” kultūra mazajos veikaliņos – fantastiski pārdevēji kā no senām gleznām „izkāpuši”, kas pilnībā pievēršas tikai tev.
Protams, pārsteidza vietējo iedzīvotāju savstarpējā kultūra – pie maza sieru veikaliņa abās pusēs ieejai piesieti suņuki savstarpēji sakāvās, viena no saimniecēm izskrēja ārā un ar iepirkumu somu sadeva abiem, taču suņu saimnieces savstarpēji izturējās ļoti laipni un bez aizvainojuma.
Vēl šodien atceros un esmu pilnīgā pārliecībā, ka tādas vīnogas kā toreiz Parīzē nav nekad nekur vairs ēstas, viss atpakaļceļš pagāja, neēdot neko citu. Ak, Parīze, pilsēta burvīgā!
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Olga I.
Atceros, kā pirmo reizi esmu ceļojusi pa visu Eiropu līdz Itālijai. Tas vispār bija mans pirmais ceļojums. Biju sajūsmā par šo notikumu savā dzīvē un ilgi tam gatavojos. Braucām, protams, ar autobusu. Pēc 1-dienas ilga brauciena man nevieni apavi vairs nederēja... Man viss likās tik interesants un svešs. Vau - īstās ārzemes! Ko tur teikt par Prāgu un Romu! Bet gribu pastāstīt ko citu.
Man atmiņā palika Austrija - tur mēs ēdām pusdienas, tas bija LIDO tipa restorāns! Bet pie mums tāds vēl nebija!!! Mēs nevarējām saprast, cik daudz var likt uz šķīvja! Gids mums teica - ka var likt tik, cik lien šķīvī! Mēs nevarējām iedomātie, ka kaut kas tāds ir iespējams! Varu apgalvot - mēs bijām paēduši gana!
Bet pēc sātīgām pusdienām bija jāmeklē tualete. Mums pateica, ka jāiet tur un tur...
Kad aizgājām līdz kādam skaistam pagrabiņam, apstājāmies un apjukām, jo tualeti parasti varēja atrast pēc „smaržas”, bet neko tam līdzīgu nevarējām saošņāt. Skatāmies, pagrabiņa priekšā tāds tā kā bērnu rotaļlaukums, dažādi dzīvnieciņi, jauki smaržo, skan mūzika. Puķes! Apkārt sētiņa! Visa telpa ir izrotāta, katrs stūrītis ir aizņemts!!! Visi sāka fotografēties uz šī fona, nemaz nezinot, ka te ir tualetes priekštelpa!!! Mēs bijām apjukuši un izbrīnīti - kāda var būt tualete! Nu tik sākās jautrība! Katrs centās sabildēties pēc iespējas vairākās vietās. Man arī ir bildīte ar šo jauko vietiņu, par kuru mēs 90-gados bijām dikti pārsteigti... Tā tik bija tualete! Pēc tam autobusā vēl ilgi apspriedām šo jauko vietiņu! Mājās arī bija, par ko pastāstīt!
Tagad vēl joprojām esmu kaislīga ceļotāja, bet gan dodu priekšroku lidmašīnām!
Konkursam iesūtītais stāsts: autors Solveiga S.
Trakais skrējiens ar plintēm un čemodānu
Ceļš uz Vīni tais 90.gadu sākumā man, valsts iestādes darbiniecei, bija jāveic, taupot valsts naudu. Lidoju viena ar pārsēšanos Varšavā. Jā, tur vajadzēja pāris stundas gaidīt stiklotajā būrī, jo uz pilsētu netikt. Nekādu iespaidu. Toties Vīnē! Kavējās ceļa somu izsniegšana, iegāju tualetē un... jutos kā pad. Latvijā 10 gadus iepriekš - pilna ar krievu sievietēm, kuras nu tur darīja visu ko - lakoja nagus, pārvilka zeķu bikses un runāja, runāja pa visu telpu. Ar vilcienu laimīgi nokļuvu savā viesnīcā. Man tobrīd tas likās kā luksus numurs jaunlaulātajiem, taisni žēl, ka tajā maz uzturējos. Starptautiskajā atomenerģijas aģentūrā, kurp devos, 10 dienu semināra nodarbības ilga līdz vēlam vakaram. Toties kādi tur bija apsargi - gatavie čipendeiļi, svaigos kreklos un sasmaržojusies, ka galva apreiba, garām paejot.
Aģentūras augstās torņveida ēkas vestibilā biju pārsteigta, ieraugot visas pasaules karogus un ... Latvijas. Jutos aizkustināta, Lietuvas kolēģei palūdzu mani zem tā nofotografēt. Tātad šeit Vīnē zina un atzīst manu valsti. Seminārs ritēja spraigi un interesanti. Pasniedzēji no Lielbritānijas un ASV iesaistīja mūs lietišķajā spēlē par valsts un pašvaldību darbību un sabiedrības informēšanu iespējamas kodolavārijas gadījumā. Mūs vidū bija arī pārstāvis no Ukrainas, un tas bija laiks, kad pirmoreiz atklāti sāka runāt par Černobiļu. Piesardzīgi, bet sāka.
Mājupceļš bija kā sliktā komēdijā. Atkal: Vīne-Varšava-Rīga. Klusi priecājos, ka Varšavā nevajadzēs nīkt - šoreiz laiks tikai paķert somas un žvīks - uz Rīgu! Ķibeles sākās Austrijas galvaspilsētā. Polijas lidsabiedrības metāla putns nevarēja pacelties klusajās septembra debesīs. Pagāja 10, 15, 20 minūtes. Sēdējām savos krēslos un kļuvām nemierīgi, laime, ka esam vēl uz zemes. Negaidīti, bet tad skanēja paziņojums: tehniska kļūme - neaizveras durvis. Mums tomēr laimējās, tās dabūja ciet un laižamies.
Tuvojoties Varšavai, pulkstenis rādīja, ka mana lidmašīna uz Rīgu jau ievingrina spārnus. Biju spiesta brīdināt stjuartu, ka man jāpaspēj uz Varšavas-Rīgas reisu un lūdzu viņu aizkavēt to, dodot mājienu, ka arī tā ir Polijas lidmašīna. Gruzdēja doma - ja nokavēšu, tad lidmašīna uz Rīgu tikai nākošajā dienā, man nav naudas un kur palikt - stikla būrī kā Tomam Henkam.
Stjuarta atbildes gaidīšana bija nervoza (pulkstenis laikam nodila no maniem biežajiem skatieniem). Viņš nāk un saka: viss būs OK! Lidmašīna piezemējas. Abi ar stjuartu esam zemajā startā, lecam ārā pirmie, ieraugu uz lidlauka asfalta savu mīļo bagāžu - zilo čehu čemodānu (pirktu padomijas deficīta laikā) un somu. Ķeram nešļavas, lecam autobusā. Pie lidostas durvīm mani un čemodānu nodot citam pavadonim. Sākas trakākais skrējiens pa Varšavas lidostas mirstīgajiem ļaudīm nepieejamiem ceļiem. Gari gaiteņi, durvīm signalizācija un apsargi ar šautenēm. Nokļūstu pie saviem Rīgas vārtiem, pasaku paldies manam pavadonim, kurš aizelsies nodod man zilo čemodānu. Iekāpju lidmašīnā, visi uz mani dīvaini skatās kā uz svarīgu personu, jo manis (viņi jau nezina, ka niķīgo durvju) dēļ lidmašīna aizkavējusies par pusstundu! Gaidu, ka aizvērs lidmašīnas durvis. Aizveras! Lidojam! Trakais skrējiens pa Varšavas lidmašīnu mājvietu paliek zem spārniem. Šodien to atcerējos, tikai konkursa mudināta. Labi, ka ir piedzīvojumi, ko varam kādreiz atcerēties ar smaidu.
--------
Populārakie piedāvājumi
