Jau 30. martā plkst. 19.00, tieši profesora dzimšanas dienā Rīgas Domā norisināsies Jāņa Dūmiņa simtgades atceres koncerts.
Pēc profesora meitas Ilzes Dūmiņas – Krojas un “Dūmiņa fonda” iniciatīvas koncertā aicināti savulaik J. Dūmiņa vadītais Valsts Akadēmiskā koris „Latvija“ profesora J. Dūmiņa kādreizējā maģistranta, Latvijas Nacionālās operas diriģenta Andra Veismaņa vadībā. Īstenotā jubilejas koncerta iecere ļaus iejusties profesora radošās personības lielumā, atcerēties gan viņa vokāli simfoniskās mākslas pamatīgumu, gan latviešu kora klasikas smalkjūtīgo noskaņu autentiskumu. J. Dūmiņš kā iejūtīgs pedagogs stiprinājis arī vijolnieka, profesora Jura Švolkovska un dziedātājas Ievas Paršas muzikālo ceļu. Savukārt Rīgas Doma meiteņu koris „Tiara“ un diriģente Aira Birziņa ļaus atskanēt IV Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku programmas skaņdarbam V.A. Mocarta kantātei bērnu korim „Gatavošanās koncertam“ ar solisti Luīzi Annu Razdovsku un koncertmeistari Veroniku Rinkuli, ko savulaik svētku programmā iekļāva ar J. Dūmiņa gādību. Pie Rīgas Doma ērģelēm Aigars Reinis.
Reklāma
Jānis Dūmiņš bija izcila un unikāla personība latviešu kormūzikas vēsturē - inovators, jaunu ideju meklētājs un realizētājs, lielu projektu dibinātājs un vadītājs. Viņš ir bijis goda virsdiriģents 13 Vispārējos dziesmu svētkos, svētkos “Rīgai 800”, 7 skolu jaunatnes un 6 studentu dziesmu svētkos, tādējādi kļūstot par diriģentu ar (pagaidām) visilgāko dziesmusvētku virsdiriģenta stāžu.
Virsdiriģents, bez kura vairāk nekā pusgadsimtu nebija iedomājami nevieni Dziesmu svētki; autoritatīvs pedagogs, kurš mūziķa sūtībai sagatavojis pāri par 100 savu audzēkņu Latvijā un Gruzijā; interprets ar fascinējošu māksliniecisko kvēli, kā arī izcils mūzikas profesionālis, monumentālu vokāli simfonisko partitūru suverēns tulkotājs un drosmīgs, aizrautīgs jaunu ceļu gājējs, cienīts un godāts kā Latvijā, tā citviet pasaulē - tāds bija Jānis Dūmiņš.
Jāņa Dūmiņa spilgtais talants sakņots muzikāli apdāvinātās ģimenes un 20to, 30to gadu Rīgas, kā arī Baldones muzikālajās tradīcijās, kas raisījušas interesi gan kora, gan vijoles mākslā. Ja ne kreisās rokas saslimšana, kas J.Dūmiņam lika pārtraukt vijoles studijas, Latvija būtu lepojusies ar lielisku vijolnieku. Taču nolemtības smagums vērtās par lielāko laimi, kad 25gadīgais dedzīgais diriģents pirmoreiz īsti apjauta virsdiriģenta darba sūtību, rūpīgi gatavojot Dziesmusvētkiem viņam uzticētos Ogres rajona korus. Kā pirmais no pēckara izcilās diriģentu plejādes J.Dūmiņš stājās apvienotā kora priekšā jaunatklātajā Mežaparka Lielajā estrādē 1955.gadā. Turpmāko 53 gadu laikā vecmeistars 14 reizes vadījis Latvijas Lielo kori, kas ir līdz šim lielākais viena diriģenta devums Dziesmusvētku vēsturē.
Daudz pūļu J.Dūmiņš veltījis bērnu koru un to repertuāra attīstīšanai. Vēl šodien dziesmusvētku kopkorī atradīsies daudzi, kas bērnu dienās ar prieku muzicējuši J. Dūmiņa rokas vadīti vai nu kādos no septiņiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, jeb Maestro apciemojuma laikā skolā. Bet varbūt tikšanās notikusi vēlāk, studiju gados, jo J.Dūmiņš bijis arī sešu studentu dziesmusvētku Gaudeamus virsdiriģents un mākslinieciskais vadītājs.
Vēl būdams kordiriģēšanas fakultātes pēdējā kursa students konservatorijā, J.Dūmiņš kļūst Valsts kora kormeistars, vēlāk galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs (1949-1960). Liekot lietā Ļeņingradas (Pēterburgas) konservatorijas aspirantūrā (1951-1954)iegūtās zināšanas un prasmes darbā ar profesionālu kori, J.Dūmiņš panāk spožu un strauju Valsts kora māksliniecisko izaugsmi. Ar profesionālo dziedoņu saimi J.Dūmiņš iestudē nevien latviešu mūzikas literatūras šedevrus un jaundarbus, bet pirmais tagadnes pasaulslavenajā vienībā izkopj vokāli instrumentālo lielformu atskaņošanas tradīcijas. Ievieš principu: nacionālo vokālo partitūru labākos paraugus apgūt un dziedāt oriģinālvalodā. Tā, 1956.gadā, universitātes aulā notiek leģendārais J.S. Baha „Mateja pasijas“ atskaņojums , ko 30tajos gados mūzikas zinātnieks Jēkabs Vītoliņš noteicis kā toreiz vēl nesasniegtu „ mūzikas dzīves pilngadības“ zīmi. Tā nu kļūst arī par humānisma un garīgas brīvības zīmi kā Rīgā, tā vēl 50 citās ateistiskās Padomju savienības pilsētās, kurās klausītāji saplūst kā svētceļnieku straumes, lai pirmo reizi dzirdētu šo pasaules sakrālās mūzikas šedevru.
Desmit gadus vēlāk, ar Latvijas Zinātņu akadēmijas jaukto kori „Gaismas pils“( 1960-1966), J.Dūmiņš Rīgas Domā pirmatskaņo J.S. Baha „Jāņa pasiju“ , vienlaikus pierādot latviešu amatieru kora mākslas augsto attīstības līmeni.
Tomēr stāsts par maestro Jāni Dūmiņu nebūtu pilnīgs bez 1962.gada un „Rīgas“. Vēlāk pazīstamais Tautas koris tika dibināts kā festivāla koris, lai piedalītos jaunatnes un studentu festivālā Helsinkos. „Rīga“, kuru J.Dūmiņš ar sev raksturīgajām fenomenālajām darbaspējām sešās nedēļās saliedēja par festivāla apjūsmotāko korvienību, bija jauna tipa, salīdzinoši neliels, bet muzikāli spēcīgs un dinamisks jauniešu koris ar tipiski gaišu, bet pilnskanīgu skanējumu un aizraujošu emocionalitāti. Ne jau stingrā pieņemšanas komisija bija tā , kādēļ dziedātāji un diriģents pielika visus spēkus izcila līmeņa sasniegšanai. Izvēlētais „Rīgas“vārds bija pirmā latviešu kora vēsts pēc kara ārpus „dzelzs aizkara“ - mēs esam no Latvijas, mēs dziedam, mēs ESAM! Tomēr tā „Rīga,“ kas turpmākajos gados kļuva par vienu no vislabākajiem Latvijas koriem, savu īsto seju un harizmu ieguva tad, kad tam pievienojās Rīgas medicīnas institūta studenti. Koris bija arī prakses un daiļrades laboratorija Maestro kordiriģēšanas klases audzēkņiem. Nemainīgi jauneklīgs, tipiski „dūmiņisks“, palika vien tā skanējums un augstie atskaņojuma ideāli , kas pārliecinoši tuvināja amatiermākslas sasniegumus profesionālās kordziedāšanas prasībām. Tāds koris „Rīga“ ir arī šodien, kad to, nu jau ilgi Stradiņa universitātes paspārnē, vada kora muzikālās līnijas turpinātājas Zane Zilberte un Evita Tārande, kuras regulāri pievieno kora atrptautisko konkursu trofejām arvien jaunas atzinības zīmes.
J.Dūmiņa atskaņotājmākslas fascinējums saistīja arī daudzus cittautu, tai skaitā gruzīnu speciālistus, kas izcilajam latviešu diriģentam lūdza vairākas darba sezonas palīdzēt viņu profesionālās kora kultūras attīstībā. Aizrautīgais darbs nesa pieredzējušajam latviešu kordiriģentam žilbinošus radošos panākumus un līdzās Latvijas goda zīmēm parādījās arī Gruzijas nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums.
Tomēr stāsts par maestro Jāni Dūmiņu nebūtu pilnīgs bez 1962.gada un „Rīgas“. Vēlāk pazīstamais Tautas koris, kurš regulāri bija labāko Latvijas koru skaitā, kā arī guva straptautisku ievērību, tika dibināts, lai piedalītos jaunatnes un studentu festivālā Helsinkos. „Rīga“, kuru J.Dūmiņš ar sev raksturīgajām fenomenālajām darbaspējām sešās nedēļās saliedēja par festivāla apjūsmotāko korvienību, bija jauna tipa, salīdzinoši neliels, bet muzikāli spēcīgs un dinamisks jauktais koris ar tipiski gaišu, bet pilnskanīgu jauniešu kora skanējumu. Talantīgo jauniešu sajūsmai bez tam bija vēl cits iemesls: pirmoreiz pēckara gados latviešu kora mākslai pavērās „dzelzs aizkars“ un tā izgāja pasaulē! Lai gan tālākajos gados „Rīgai“pievienojās Rīgas medicīnas institūta studenti un reizēm viss koris uz aulas podestiem nesatilpa (dziesmukaros jau apdomāja ierobežot dziedātāju skaitu!), tomēr tā skanējums vienmēr palika jauneklīgs, tipiski „dūmiņisks“, pārliecinoši tuvinot amatiermākslas sasniegumus profesionālās kordziedāšanas prasībām. Maestro vadīja kori „Rīga“(vēlāk „Senrīga“)līdz 1985.gadam.
J.Dūmiņš apbalvots ar Valsts prēmiju (1958) un Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1977); ir Trīszvaigžņu ordeņa virsnieks (1996) un Latvijas Zinātņu akadēmijas padomes goda loceklis (1997); Teodora Reitera fonda un Rīgas Latviešu biedrības biedrs.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
