Anna Jurkāne: Nevar iemīlēt to, ko nepazīst

2021. gada nogalē mēnešraksts “Siguldas Avīze” aicināja uz sarunu Turaidas muzejrezervāta dibinātāju un ilggadējo direktori Annu Jurkāni. Saruna publicēta “Siguldas Avīzes” 2022. gada janvāra numurā. Ar raksta autores Ināras Miškinas un Turaidas muzejrezervāta laipnu atļauju, publicējam šo interviju arī portālā Travelnews.lv.

Turaidas muzejrezervāta direktorei Annai Jurkānei 2021. g. 30. novembrī bija pēdējā darba diena direktores amatā Turaidas muzejrezervātā. Anna Jurkāne sirsnīgi, jo sirsnīgi pateicas visiem, visiem, kuri ir sekmējuši Turaidas vēsturiskā centra saglabāšanu un muzejrezervāta attīstību 49. darba gados. PALDIES, PALDIES… skanēja jo bieži šajā dienā, stāstot par padarīto un esot kopā ar savu kolektīvu.

Annas Jurkānes vēlējums: “Lai Turaidas spēks ir iedvesmojošs visiem!” www.turaida-muzejs.lv

Atskatoties, kāds bija šis laiks Turaidas muzejrezervāta direktores amatā?

Dažāds un daudzveidīgs. Vadīt kultūras institūciju tik ilgus gadus, nozīmē nepārtrauktu radošu darbu un virzību uz muzeja attīstību. Jā, tas bija ne tikai darbs, bet visa mana dzīve 49 gadu garumā kopā ar kolektīvu un ģimenes atbalstu. Es sāku strādāt Turaidā 1973. gada janvārī, kad muzejā bija tikai daži darbinieki. Pamazām auga kolektīvs, tika uzsākta Turaidas pils arheoloģiskā izpēte kopā ar izcilo arheologu Jāni Graudoni, pils restaurācija kopā ar arhitektu Gunāru Jansonu un restauratoriem, nepārtraukts vēstures pētniecības darbs kopā ar muzeja speciālistiem un krājuma papildināšana ar vēstures liecībām. Tāpat jaunu ekspozīciju iekārtošana kopā ar māksliniekiem, izstādes, pasākumi, konferences un tā katru dienu darāms darbs, lai Turaidā būtu, ko apmeklētājiem iepazīt, uzzināt ko jaunu, un viņiem tas radītu prieku un gandarījumu par labi pavadītu dienu. Šajos gados vairāk nekā 20 miljonu apmeklētāju skatījuši Turaidu, un, iepazinuši Latvijas vēstures stāstu, un tas savukārt izskanējis tālāk pasaulē.

Turaidas muzejrezervāts un valsts atbalsts, kā tas veidojās šajos gados?

Muzejos Latvijā darbinieki nekad nav bijuši ar lielām algām. Tā tas bija padomju gados, tā tas ir arī šodien. Ir daudz runu par identitāti, par piederības sajūtas veidošanu savai valstij, savai zemei, bet reālā rīcība, un atbalsts Latvijas vēstures izzināšanai un kultūras mantojuma saglabāšanai, latvisko tradīciju un dzīvesziņas popularizēšanai, nemaz tik spožs nav. Mūsu stiprā puse bija un ir sadarbība, sabiedrības atbalsts. Muzejrezervāta Atbalsta biedrība, kā nevalstiska organizācija bija tā spēcīgā balss, kas skanēja līdzās, kad gājām uz sarunām Saeimā, Ministru kabinetā, Kultūras vai Finanšu ministrijā. Pamatā jau visam ir godprātīgs un profesionāls muzejnieka darbs, neatlaidīgs darbs katru dienu, vienmēr redzot rezultātu, kas jāsasniedz. Var uz kādu brīdi apstāties kāds darba process, vai jāieliek, papildus pūliņi, bet kopumā tikai darot var nonākt līdz rezultātam un tad agrāk vai vēlāk būs arī valsts atbalsts. Tā tas bija arī ar Klaušinieku mājas atjaunošanu, lai iekārtotu lielisko ekspozīciju “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis.” Finansējuma sākumā nebija vispār.

Vai bija arī tāds laiks, kad varēja justies droši, lai bez bažām turpinātu darbu?

Drošības sajūtu radīja pēdējie gadi pirms pandēmijas sākuma, kad pašu ieņēmumi bija ap miljons eiro gadā, ko deva sadarbība ar ārvalstu tūrisma kompānijām, un, tūristu apmeklējums. Tad varējām organizēt vairāk bezmaksas pasākumus vietējiem iedzīvotājiem, bērniem, rīkot konferences, sagatavot publikācijas, veikt lielāka apjoma pieminekļu restaurāciju un izstrādāt projektus muzejrezervāta attīstībai. Bet, visvairāk drošības sajūtu radīja tas, ka pēc padomju gadiem bija brīvība paust muzejrezervāta redzējumu vēstures pētniecībā, interpretācijā, ekspozīcijās radīt saturu, kas balstās uz krājuma priekšmetiem un vēstures zināšanām. Jā, reizē ar to nāca arī pašu atbildība, direktora atbildība par visu, kas saistās ar kultūras mantojuma saglabāšanu, ekspozīciju radīšanu, publikāciju sagatavošanu un Turaidas lielās saimniecības uzturēšanu un finansējuma piesaisti. Vai bija laiks, kad varēja justies droši, lai bez bažām turpinātu darbu? Laikam jau nē. Kā tajā dziesmā – “Līdz īstenai laimei ceļš diezgan vēl tāls. Kad netrūka maizes, bet pietrūka sāls….”

Turaidas muzejrezervāts un pašvaldība, ko varat teikt par šo sadarbību?

Par valsts muzeju kļuvām ar LPSR Ministru Padomes lēmumu 1988. gada 4. novembrī. Tā bija pirmā Viļņa Edvīna Breša sēde, kas iezīmēja lūzumu valdības darbā ceļā uz neatkarīgu Latviju. Sēde notika no agra rīta līdz ļoti vēlam vakaram. Toreizējā Rīgas rajona vadība, kuras pakļautībā bija Siguldas novadpētniecības muzejs, atbalstīja pāriešanu valsts muzeja statusā un kļūšanu par Turaidas muzejrezervātu. Tas bija laiks, kad bija tapis Dainu kalns, muzeja krājuma saglabāšanai bija nepieciešamas plašākas telpas un tās varēja iegūt, pārņemot toreiz nolaistās muižas saimnieciskā centra ēkas, ko apsaimniekoja zinātniski pētnieciskā saimniecība “Krimulda”. Rīgas rajona pašvaldībai toreiz tas finansiāli nebija pa spēkam.  Muzejrezervāts kā valsts institūcija jau no dibināšanas sākuma atradās divās teritoriāli administratīvajās robežās – Siguldas un Krimuldas. Tagad esam vienā Siguldas novada teritorijā un gandrīz novada centrā. Likumdošana stipri vien nodala valsts un pašvaldību budžeta izlietojumu, bet sadarbība vienmēr ir bijusi un es domāju, būs arī turpmāk. Viss jau atkarīgs no vēlēšanās saprast, ka muzejrezervāts dokumentē, saglabā vēstures liecības par Latvijas un Siguldas novada vēsturi, par novada cilvēkiem, viņu vēsturi un dzīvesveidu, tradīcijām un kā nacionālas nozīmes kultūras institūcija dara to labā profesionālā līmenī, ar ko novads un novada pašvaldība var lepoties. Muzejrezervāta darbinieki gandrīz visi dzīvo Siguldas novadā un jūtas ciešā saistībā ar novadu, novada dzīvi, kultūras norisēm.

Turaidas muzejrezervāts kļuvis ne tikai par kultūrvēturiskā mantojuma glabātāju, piedāvājumā ir arī izglītojošas programmas. Ne tikai klātienē, bet arī digitāli apskatāmas izstādes, krājumi un grāmatu izdevumi. Kā izdevās, ejot laikam līdzi, šo mūsdienīgo piedāvājumu izveidot?

Mēs visi dzīvojam šeit un tagad, šajā laikā, un telpā, ko sauc par Siguldu, Latviju, Eiropu, šajā lielajā kultūras telpā. Mūsdienās bez digitālajām tehnoloģijām grūti iztikt. Tās sekmē informācijas apriti, it īpaši svarīgi tas ir krājuma uzskaitē, jo muzejrezervāta krājumā glabājas turpat 100 000 krājuma vienības. Senās liecības – iežu paraugi ir pat no Ordovika/Silūra perioda 460,9 – 416 miljonu gadu pirms mūsdienām.

Muzejam ir laba sadarbība ar daudzām informācijas tehnoloģiju firmām, it īpaši ekspozīciju izveidē. Priecājamies par Siguldā strādājošām firmām, kas rada interesantas un kvalitatīvas digitālās programmas sadarbībā ar muzejrezervāta pētnieku izstrādāto saturu.

Muzeja digitālais piedāvājums ir apskatāms gan ekspozīcijās, gan arī mūsu interneta vietnē. 2021. gadā mājaslapu papildināja sadaļa eTuraida, kur attālināti, savās mājās datorā var iepazīt plašu muzeja piedāvājumu. Ir pieejamas 13 virtuālās izstādes, 21 grāmata, 28 video, 9 digitālās programmas, virtuālā tūre, divi digitalizēti seniespiedumi no muzejrezervāta krājuma grāmatu kolekcijas. Šogad modernizēts, un apmeklētājiem attālināti pieejams arī muzeja  krājuma elektroniskais katalogs ar 67 305 priekšmetu aprakstiem, kuru skaits arvien tiek papildināts. Tas ir daudzu gadu darba rezultāts.

Turaidas muzejrezervāta darbībā vienmēr nemainīgi jūtama patriotisma nots. Jūsuprāt, cik svarīgi ir to apzināties sabiedrībai pāri visam?

Mēs dzīvojam savā zemē, savā valstī. Tās ir mūsu mājas, mūsu drošība un mūsu atbildība. Kas gan cits rūpēsies par to, ja ne paši. Nevar iemīlēt to, ko nepazīst. Muzeja ekspozīcijās ir tik daudz mūsu vecvectēvu, mūsu iepriekšējo paaudžu stāstu, cik viņiem bezgala nozīmīga bija katra šīs zemes pēda, katra dzimtā vieta, katra sēta, kas ar tādām grūtībām iekopta un aizsargāta. Kā skan tautasdziesmā “Uz ežiņas galvu liku, sargāj’ savu tēvu zemi”. Par savu zemi atdodot dzīvību, izcīnot, un, aizstāvot  savu zemi un savu valsti. Es domāju, ka sabiedrībā, tāpat kā muzejrezervātā, ir šī patriotisma nots, kā Jūs sakāt.

Darba kolektīvs Turaidas muzejrezervātā. Kāda bija jūsu pieeja, lai to izveidotu par profesionālu, darbīgu un vienmēr uzticamu?

Šajos gados muzeja darbā ir bijuši gan kritumi, gan kāpumi. Arī muzejā, tāpat kā citās institūcijās, visu nosaka cilvēki, kuri tajā strādā. Ļoti daudz esam mācījušies, apmeklējot seminārus, konferences, salīdzinājuši savu darbu ar pārējiem Latvijas un Eiropas muzejiem, braucot pieredzes apmaiņā. Piedalīšanās Eiropas muzeju Gada balvas konkursā 1996. gadā, un, saņemot atzinību būt starp desmit labākajiem Eiropas muzejiem, vien bija, ko vērts. Es patiešām esmu pateicīga ļoti, ļoti, ļoti daudziem ar ko kopā strādāts, un to paudu savā stāstā pēdējā darba dienā direktora amatā muzeja kolektīvam. Man vienmēr ir bijis skumji un pat sāpīgi, ka dažādu iemeslu dēļ ir bijis jāšķiras no kāda zinoša speciālista. Labi muzeji pasaulē nerodas uzreiz, vienkārši no projekta, tāpat bez pētniecības darba un zināšanām, bez krājuma nerodas kvalitatīvas ekspozīcijas. Muzejs veidojas vairāku paaudžu ieguldīta darba rezultātā, tāpēc tik svarīgi ir, lai būtu pārmantojamība, zināšanu nodošana jaunajiem speciālistiem. Bet ikdienā kolektīvu veido saprašanās, uzklausīšana, atbalsts, pacietība, miers, savaldība u.t.t. Ak, šīs sapulces kādreiz, kas daudziem, arī man dažkārt kaitināja, bet nebija jau bez sava labuma, jo informācijas nodošana un sarunas ir ļoti svarīga darba daļa.

 Jūsuprāt, ko mums māca pēdējie gadi, kad cilvēci piemeklējusi pandēmija?

Jā, šis laiks ir nopietnu pārbaudījumu un pārdzīvojumu laiks, kad katrs cenšamies tikt galā pats ar savām problēmām, kad pārņem bezpalīdzības sajūta. Tāpēc cilvēkam vienmēr ir vajadzīgs otra cilvēka atbalsts, pleca sajūta, mīlestība un labestība. Spēja saglabāt mieru sevī un censties pieņemt to, kā ir un meklēt izeju no bezizejas. Ja paskatāmies vēsturē, tad tādu periodu, kad plosījās epidēmiju – “nāves pļauja” bijis visai daudz. Svarīgākais saglabāt cilvēcību un atbalstīt vienam otru, lai vārdi sakrīt ar darbiem arī valsts un pašvaldību līmenī.

Jūsuprāt, Turaidas muzejrezervātam šobrīd ir grūti laiki vai tomēr ir bijuši vēl grūtāki?

Katras pārmaiņas, it īpaši šis pandēmijas laiks, protams, ienes nestabilitāti. Domāju, ka gadiem ieguldītais darbs Turaidas vēsturiskā centra saglabāšanā un izstrādātais nākotnes konceptuālais redzējums par šīs vietas nozīmību un devumu Latvijas kultūras mantojuma, identitātes un vēstures izpētē ir tas drošais pamats un zināma garantija muzejrezervāta pastāvēšanai ilgtermiņā. Šobrīd, jāsaka paldies Kultūras ministrijai par atbalstu un finansējuma nodrošināšanu, jo pašu ieņēmumi nav tik lieli kā iepriekš. Muzejrezervātam ļoti grūti klājās 2009.- 2010. gada finanšu krīzes laikā, tika samazināti štati, bija jāatbrīvo vairāk kā 20 darbinieki, vienu brīdi finansējuma nebija vispār, Valsts akciju sabiedrībai “Valsts nekustamie īpašumi” bija pēc valdības lēmuma jāmaksā pārāk liela nomas maksa. Šobrīd ir izveidojusies ļoti laba un muzejrezervātu atbalstoša sadarbība ar VAS “Valsts nekustamie īpašumi”. Jāsaka, paldies viņiem par to un ceram, ka kopā ar viņu atbalstu izdosies īstenot Turaidā vairākus lielus projektus. Vēl ļoti saspringts laiks bija 2002. gadā – Turaidas pilskalna noslīdējums, tāpat pagājušā gadsimta 90. gadu sākums, kad draudēja tikko izveidotā muzejrezervāta likvidācija, zemes un ēku – pieminekļu privatizācija.

Turaidas muzejrezervāta direktora amats joprojām ir vakants, kaut arī konkurss jau tika izsludināts vasarā. Šobrīd ir izsludināts otrais konkurss, kas noslēgsies decembra beigās. Jūsuprāt, kas tam ir par iemeslu?

No malas jau liekas, ka tas direktora amats un darbs ir bez garozas. Tāds prieka, veiksmes un starptautisku panākumu apvīts tik skaistā un vēsturiski nozīmīgā un populārā vietā kā Turaidā – “Dieva dārzā”.  Patiesībā tā ir liela, pat milzīga atbildība saglabāt, aizsargāt un turēt ikdienas rūpi par vienu no Latvijas nozīmīgāko un populārāko kultūras centru, gadiem apmeklētāko muzeju Latvijā, starptautiski atpazīstu vietu. Nodrošināt Turaidas pils kompleksa, Turaidas Baznīckalna, Turaidas muižas saimnieciskā centra, Dainu kalna teritorijas un pieminekļu izpēti, saprast muzeja un kultūras mantojuma darbu. Iedziļināties un pārzināt vairāk nekā tūkstošgadu šīs teritorijas vēsturi, vadīt muzeja kolektīvu, lai kopā veidotu un attīstītu šo vēsturisko centru. Pēc pirmā konkursa noslēguma man bija smaga vilšanās, jo es cerēju uz labu iznākumu un biju gatava sniegt atbalstu turpmākā darbā, ja tas būtu nepieciešams. Jā, alga direktoram varbūt, salīdzinot ar citiem amatiem, ir par mazu, bet šis darbs sniedz arī lielu gandarījumu.

Vai ir kāds cilvēks jūsu redzeslokā, kuram nešauboties uzticētu Turaidas muzejrezervāta vadīšanu?

Man tagad jāsaka tā, kā to bieži saka lieliskais kolēģis Imants Lancmanis “es paļaujos uz Providenci”. Jaunā direktora izvēle nav ne manā, ne muzejrezervāta kolektīva ziņā, to izvēlas Kultūras ministrijas organizētā konkursā. Es ļoti ceru, ka Turaidai veiksies, un cilvēks, kurš būs gatavs uzņemties šo pienākumu, patiešām iemīlēs šo vietu un strādās ar lielu atbildības sajūtu.

Esam drukāto mediju pārstāvji, kam šobrīd ir krietni jāpiepūlas, lai pierādītu savu esību. Paldies, A.Jurkānes kundze, jūs vienmēr mūsu iznākšanu esat atbalstījusi, gan ar izglītojošu materiālu sagatavošanu no Turaidas muzejrezervāta profesionāļiem, gan materiāli! Zaļais kurss, digitalizācija ir sabiedrības prioritārie kursi Eiropas Savienības mērogā. Jūsuprāt, kā saglabāt līdzsvaru, lai, dzenoties pēc tehniskā progresa, atcerētos nosargāt pamatlietas?

Mēs jau visi, darām kopīgu darbu, un gribam dzīvot zaļā, brīnišķīgā, veselīgā, labestības un mīlestības pilnā pasaulē. Gribam uzturēt latvisko identitāti, veidot piederības sajūtu vietai, kur dzīvojam, kur strādājam, ko cenšamies padarīt interesantāku, daloties zināšanās un dzīves pieredzē. Viss sākas ar sevi, tas mūsdienās skan tik bieži, un laikam jau tā ir taisnība.

Pēc tik spraiga darba gadiem, kā veidosiet savu ikdienu?

Gadās arī, ka tie skaistie plāni nemaz nemēdz piepildīties. Kā saka, paruna – cilvēks plāno, Dieviņš dara. Aizejošais gads bija ļoti smags man, manai ģimenei. Mūžībā pavadīju savu vīru, ar kuru kopā bijām 51 gadu, kurš bija mans gudrais un profesionālais padomdevējs arī pieminekļu saglabāšanas un muzejrezervāta infrastruktūras uzturēšanas darbā. Visa ģimene izslimojām Covid-19, lai gan bijām vakcinēti. Paldies Arisai, Anitai, Jolantai, mīļajai meitai Baibai, mazdēlam Gabrielam, brālim Ēvaldam, kuri stiprināja grūtajā brīdī.  Ceru, ka izdosies pabeigt iesāktos darbus muzejrezervātā, sagatavot publikāciju par Dainu kalna tapšanu, sakārtot zinātnisko arhīvu un cik būs iespējams ar padomu sekmēt muzejrezervāta noturību un attīstību. Negribu dzīvot ilūzijās un būvēt gaisa pilis, bet rast garīgo piepildījumu, papildinot un apgūstot jaunas zināšanas, lai dalītos ar tām.

Lūdzu, dalieties pieredzē, kāds ir jūs ieteikums citiem, kur smelties spēkus pārbaudījumos!

Kā jau teicu un domāju, ka viss spēks ir jārod sevī un grūtos brīžos, lai cik smagi ir jācenšas noturēties. Darītprieks rada enerģiju un gandarījumu, kas savukārt iekustina spert nākamo soli, lai pieceltos, iesaistītos un rastu risinājumu. Vēlu visiem izturību un pieredzē gūtu viedumu par dzīves lielajām patiesībām un vērtībām! Laimīgu, svētīgu un mierpilnu Jauno gadu!

KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

SADAļU ATBALSTA:

 
Ceļojumu un atpūtas piedāvājumi:
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 11.05.2022 - 31.05.2022 Iestartē vasaru ar velo un bānīti! Gulbenes novada TIC
Velotūristi vasaras mēnešos aicināti apvienot velobraucienus ar izbraucienu ar Gulbenes-Alūksnes bānīti, izmantojot Bānīša īpašo velopiektdienu | Skatīt vairāk
Latvija
Ilgtspējīgs tūrisms = jēgpilna ceļošana Biznesa augstskola Turība
ALTA prezidents Ēriks Lingebērziņš par jēgpilnu ceļošanu! | Skatīt vairāk
Iepazīsti kaimiņus Zemgalē! Bauskas TIC
Piedalies vērienīgākajā Latvijas - Lietuvas tūrisma akcijā! Apmeklē 16 objektus, izpildi uzdevumus, nofotografējies un pretendē uz lieliskām balvām! | Skatīt vairāk
Rēzija Kalniņa un Kaspars Zemītis  ATTA Centre
Režisore, skatuves dīva Rēzija Kalniņa un virtuozais ģitārists Kaspars Zemītis satiekas mūzikas un dzejas programmā “Brīdis pēc vakariņām”. | Skatīt vairāk
25 EUR
Uzņēmumi


Turaidas muzejrezervāts
,

Par mums / about us | Ētikas kodekss | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2022 BalticTravelnews.com | Design & maintenance © 2000 - 2022 1st-studio.com

 
Total Timed::0.45374203sec.