Galtenes svētavots , avoti, dabas objekti

Galtenes Svētavots - kulta vieta atrodas Balgales pagastā, ap 1 km dienvidrietumos no bijušās Galtenes muižas, meža malā, pie Doru mājām. Tas iztek no 3 m dziļa padziļinājuma, veidojot dažus kvadrātmetrus lielu izteku, kura tālāk kā neliels strautiņš ietek Oksles upē. Precīzi noteikt, cik ilgu laiku avotu jau izmanto, bez plašākiem pētījumiem tā apkārtnē pagaidām nav iespējams. Atzīmējams vienīgi tas, ka vecākā, arheologiem zināmā, Svētavota tiešā tuvumā atrastā monēta kalta 1854.gadā, taču pieļaujams, ka avots dažādām kulta izdarībām izmantots jau daudz senāk.

Par svētavotu saglabājušies vairāki nostāsti, no kuriem vienu atstāstījusi kādreizējā Kaļķleju māju iedzīvotāja Berta Bodniece: „Par šo avotu stāsta, ka ūdens viņā esot ļoti veselīgs, tas nekad nepaliekot vecs, lai arī visu gadu to turot pudelē. Ja esot acis neveselas, vai arī kāda cita kaite, ja vairākas reizes apmazgājot ar ūdeni, tad paliekot vesels. Bet tikai katru reizi, kad smeļot no avota ūdeni, vajagot atstāt kaut kādu piemiņas zīmi, tādēļ arī senos laikos tā egle, kura aug pie avota, bijusi nokārta ar dažādām mantām. Arī tagad daži Zaļajā Ceturtdienā iet uz avotu smelt ūdeni, kuru tad uzglabā visu gadu. Daži zin stāstīt dažādus nostāstus par avotu. Reiz kādam palicis klibs zirgs. Viņš katru vakaru atvedis zirgu un apmazgājis slimo kāju, un pēc kāda laika zirgs palicis vesels. Senos laikos pat mācītājs bijis pie avota un noturējis Dievvārdus. Ūdens pastāvīgi avotā vārās un vienmērīgi raida iedzeltenas smiltis uz augšu, ūdens ir ļoti dzestrs un tīrs. Bet avots vienmēr neburbuļo (tā stāsta), tikai tad, ja varot pieiet, kad avots cilvēka neredzot, bet tiklīdz cilvēku ieraugot, tad sākot burbuļot."

Pēc nostāstiem, netālu no avota atradies arī Baznīcas kalniņš.