Sabiles pilskalns , dabas objekti, pilskalni

Sabiles pilskalns izveidots Abavas senlejas labajā krastā, ļoti izdevīgā vietā, augstienes stūrī, kurš no trim pusēm dabiski aizsargāts, bet no dabas neaizsargātākajā pusē tā aizsardzībai izrakts grāvis un uzmests valnis.

Pirmo plašāko zinātnisko pilskalna aprakstu sniedzis A.Bīlenšteins 1869.gadā. Tajā laikā pilskalns un tā terases vēl tikušas apstrādātas. 1922.gadā pilskalnu uzmērīja E.Brastiņa vadītā Kurzemes pilskalnu reģistrēšanas ekspedīcija. Toreiz pilskalna nocietinājumi nedaudz pārveidoti, ierīkojot celiņus un uzejas, kurus veidojot esot atrastas arī senlietas (dzelzs šķēpu uzgaļi, krama cirvis u.c.), kuras diemžēl muzejos nav nonākušas.

1975.g. un 1977.g. arheologa Ē.Mugurēviča vadībā pāri pilskalna plakumam un ziemeļu nogāzei tika izrakta divus metrus plata pārbaudes tranšeja, kura liecināja, ka pilskalna ierīkošanas laikā kalna mala bijusi lēzenāka un plakums mazāks. Sākotnēji pilskalns visapkārt varētu būt nocietināts ar 2 m platā terasē izvietotu koka sētu, aiz kuras atradies grāvis. Šāda apļveida nocietinājumu sistēma vēl līdz pat vācu krustnešu iebrukumam vairāk raksturīga Baltijas somu cilšu apdzīvotajiem Ziemeļkurzemes pilskalniem. Pēc šo nocietinājumu bojāejas 10.-11.gs. uzbērta zeme, kas nostiprināta ar akmeņu klāstu. Līdz ar to palielinājies plakums un reizē pastāvināta nogāze, bet terase pārcelta uz kalna pakāji.

Spriežot pēc pilskalnā iegūtajiem atradumiem (ripas un atsevišķas bezripas trauku lauskas, cilindriska piekaramā atslēga, dzelzs izkapts, bronzas važiņu sadalītājs u.c.), tas bijis apdzīvots no 10.gs līdz 13.gs. beigām. Pilskalns nešaubīgi ir saistāms ar 1253.gadā kuršu zemju dalīšanas dokumentā minēto vietvārdu "Zabele".

Uz ziemeļaustrumiem no Sabiles pilskalna atradusies ap 1 ha liela senpilsēta, uz kuru attiecināms ar 1422.gadu datēts dokuments, kurā atzīmēta pie kalna esošs Sabiles „pilsāts" ("pylsaten"). Tā nevarētu būt pilsētiņa pie vācu ordeņa pils, jo tad lejasvācu valodā sacerētajā dokumentā būtu lietoti vārdi "Stadt" vai "Hackelwerk". Pavisam senpilsētas teritorijā no 1975.-1979.gadam arheologa Ē.Mugurēviča vadībā tika izpētīta vairāk nekā 4000 kvm liela platība, kas ir gandrīz puse no senās dzīvesvietas. Senpilsētas apdzīvotībā izšķirami divi lielāki periodi - 11.-13.gs., kas sakrīt ar Sabiles pilskalna patsāvēšanas laiku, un 14.-17.gs., kad novads jau ir atkarīgs no vācu feodāļiem, kuri centru pārceļ uz jaunu vietu pašā Abavas krastā.

Lielu interesi izraisa 60 m garumā senpilsētas ziemeļaustrumu pusē atsegtā aizsardzības līnija, kas acīmredzot pastāvējusi līdz 13.gs. To veidojuši divi 1,5-3,5 m plati aizsarggrāvji, kuri atradušies 2-4 m attālumā viens no otra. Iekšējais grāvis, spriežot pēc daudzajām sīkajām bedrītēm, nogāzēs papildus nostiprināts ar mietu žogu.

Bez tam senpilsētā atsegti vairāki desmiti celtņu, krāšņu un pavardu vietu, deviņas saimniecības bedres. Iegūtas vairāk nekā 1200 senlietas, kuras liecina par seno sabilnieku nodarbošanos - dažādām amatniecības nozarēm, tirdzniecību, lauksaimniecību - gan sadzīvi, gan arī cīņām ar dažādiem iebrucējiem. Etniskā ziņā Sabiles senpilsētu tās apdzīvotības pirmajā periodā apdzīvojuši Baltijas somi - lībieši, taču vērojamas arī atsevišķas pārkuršotiem lībiešiem raksturīgas senlietas, bet apdzīvotības otrajā periodā jau dominē senajiem kuršiem raksturīgi atradumi.

Jau 1868.gadā laikrakstā "Latviešu Avīzes" publicēta teika par Sabiles pilskalnu. Šeit esot dzīvojusi princese, kas solījusies precēt tikai to, kas uzjās šajā kalnā. Kāds apņēmies to izdarīt, taču lūdzis, lai zirgam vispirs atļaujot apskatīt pils zāles. Kad zirgs tur ievests, tas izspļāvis sēru un uguni, un pils kopā ar princesi sadegusi. No palikušās naudas esot uzcelta pirmā Sabiles baznīca.