Priekules muižas pils , pilis

1483. gadā Livonijas ordeņa mestrs Borchs piešķīra zemes īpašumu feodālim Klausam Korfam. Tā izveidojās Priekules muiža, un tika uzcelta tā saucamā vecā pils, kura vairs nav saglabājusies. Muiža atradās ļoti izdevīgā vietā, kur krustojās septiņi lielceļi. Izdevīgā atrašanās vieta nākotnē te veicināja labas un izdevīgas tirdzniecības vietas izaugsmi, radās Priekules miests, pēc tam pilsēta. Rokot 20 gs. 60. gados ūdensvadu, skolas darbinieki atraka šīs vecās pils paliekas.

Par Korfu jaunās pils celtniecību valda visdažādākie viedokļi gan atmiņu stāstījumos, gan vēstures avotos. Bijušais skolas direktors Elmārs Bahs un aktīvais novadpētnieks Žanis Puķītis norāda, ka šī pils uzcelta 1796. gadā pēc kādreizējā uzraksta virs pils durvīm. Pēc Ernesta Antona atmiņām, pils celta pēdējā barona laikā par viņa sievas francūzietes pūra naudu, domāta kā medību pils cara galma augstmaņiem. Baroni Priekulē esot dzīvojuši tikai vasaras mēnešos. Viņu ierašanos parasti sagaidījuši ar lāpām. Bijušais muižas ceļš uz pili – tagadējā Aizputes iela, vēl mūsdienās saglabājusi daļu no kastaņu alejas.

19. gs. otrajā pusē Rietumeiropas ietekmē muižnieki steidza modernizēt savas necilākās muižu ēkas. Pārveidojumi skāra arī Priekules pili. M. Berči projektētās Priekules muižas pils no sarkaniem ķieģeļiem celto trīsstāvu ēku papildina balkons, kuram ir izeja no zāles un plašas parādes kāpnes, kas turpinās upes krasta nogāzē un aizved parkā. Kādreiz pāri skaistajam gājēju tiltiņam varēja nokļūt pils parkā. Priekules pilī bija zāle, ēdamistaba, ieroču istaba, naudas glabātuve, baznīcas telpa, viesu istabas, barona, viņa piederīgo un kalpotāju istabas. Pie ieejas vestibilā atradies liels kamīns, zem pils plašs velvēts pagrabs. Kara laikā pils stipri cietusi, taču tā tika atjaunota, un patreiz tajā atrodas Priekules vidusskola.