Abos pasaules vēsturē piedzīvotajos lielajos karos - Pirmajā un Otrajā pasaules karā, bijušas ļoti nozīmīgas cīņas par teritoriālo ietekmi. Sava karoga pacelšana kādā noteiktā teritorijā nozīmē to, ka viena vai otra karojošā puse šo teritoriju kontrolē tik lielā mērā, ka var atļauties droši pacelt savu karogu. Tas otrai pusei ir ne tikai fizisks zaudējums, bet arī ļoti demoralizējoši.
Un tieši to 1942. gada 21. augustā izdarīja vācu karavīri - un karogu viņi pacēla nevis kaut kur, bet gan Elbrusā - Krievijas un Kaukāza kalnu augstākajā virsotnē. Elbruss, kas patiesībā ir aprimis vulkāns, nereti tiek uzskatīts arī par Eiropas augstāko virsotni, ja Eiropas un Āzijas robeža tiek vilkta pa Lielā Kaukāza galveno grēdu.
Elbrusam ir nozīmīga loma vēsturē, jo vienmēr bijis daļa no cīņas punktiem. Elbrusa nosaukums, domājams, cēlies no irāņu mitoloģijā (Avestā) minētās Harā Berezaitī (Harā Bərəzaitī) kalnu grēdas, kas tulkojumā varētu nozīmēt «Augstais sargpostenis».
Ebrusam ir divu virsotņu sedlienveidīgs vulkāna konuss. Augstākā
rietumu virsotne ir 5642 metru vjl, ko no 5621 m augstās austrumu
virsotnes atdala 3000 m gara un 5300 m augsta sedliene. Pēdējais
zināmais vulkāna izvirdums bija aptuveni 50. mūsu ēras gadā.[2] Elbrusa
ledāju kopplatība ir 134,5 km2.
Kalna zemākajā austrumu virsotnē
pirmais uzkāpa Krievijas zinātniskās ekspedīcijas karačaju pavadonis
Kilars Hačirovs, bet augstākajā, rietumu, virsotnē — angļu alpīnistu
grupa Florensa Grova (Florence Crauford Grove) vadībā 1874. gadā.
Tomēr Otrā pasaules kara laikā ap Elbrusu notika Kaujas pār Kaukāzu - šajās cīņās karadarbība lielākoties norisinājās no 1942. līdz 1943. gadam, kad Vācija operācijas "Blau" rezultātā centās sasniegt Maikopas, Groznijas un Baku naftas atradnes. Tādējādi vācieši nodrošinātu Vācijas bruņotos spēkus un tās kara industriju ar vitāli svarīgajiem naftas resursiem, kas bija nepieciešami, lai Hitlers varētu turpināt savu iznīcības karu Padomju Savienības teritorijā.
Otrā pasaules kara laikā Kaukāza reģionam piemita stratēģiski svarīga loma — proti, plašās teritorijas, kas atradās uz ziemeļiem no Kaukāza kalniem, bija salīdzinoši bagātas ar graudiem, kokvilnu, akmeņoglēm, dažādiem metāliem (it īpaši lieliem mangāna krājumiem), lauksaimniecībai vēlamu zemi un mašīnbūves ražošanu, kā arī naftas resursiem, kas tādējādi jau no paša sākuma šo reģionu Hitlera acīs padarīja par vienu no operācijas "Barbarosa" nospraustajiem galamērķiem. Tiek lēsts, ka Otrā pasaules kara laikā Kaukāza naftas lauki kalpoja par vienu no bagātākajām naftas atradnes vietām pasaulē, kas kopumā ražoja ap 90% no visas Padomju Savienības naftas
Tomēr, lai arī 1942.gadā vācieši bija ieņēmuši Elbrusu, vēlāk, pāris nesekmīgu cīņu rezultātā, tie bija spiesti atvilkt savus spēkus no Kaukāza reģiona un atkāpties uz Krimas pussalu.
---------------------------------------------------------------------------------
Tiek nozagta glezna «Mona Liza»
Pasaulē slavenākā glezna, kuras vērtība tiek mērīta ap 790 miljoniem ASV dolāru, ir 16. gadsimtā Renesanses laikā Leonardo da Vinči gleznota glezna. Glezna pazīstama arī kā "Džokonda" (no itāļu valodas tulkojuma – "La Gioconda" — "laimīga, dzīvespriecīga sieviete"). Mūsdienās šis mākslas darbs pieder Francijas valdībai, un tas atrodas Parīzē, Luvras muzejā. Gleznas pilnais nosaukums ir Ritratto di Monna Lisa del Giocondo ("Lizas Gerardīni, Frančesko del Džokondo sievas, portrets").
Gleznā ir attēlota sieviete, kuras izpausme ir noslēpumaina. Tiek uzskatīts, ka glezna ir sākta gleznot 1503. gadā un darba izstrādes laiks ildzis no trim līdz četriem gadiem.
Skatoties uz gleznu, daudziem cilvēkiem liekas, ka Mona Liza viņam seko ar skatienu. Arī viņas smaids ir noslēpumains, jo skatītājam šķiet, ka vienu brīdi Mona Liza smaida, bet jau nākamajā uzjautrinās par apkārt notiekošo. Gleznas abās pusēs ir redzamas simetriskas ēnas.
Leonardo da Vinči vienmēr domāja, ka viņa mākslas darbs vēl nav gatavs, tomēr skatītājiem Mona Liza likās ideāla. Viņš ar šo mākslas darbu ceļoja apkārt vairākus gadus, katru reizi kaut ko pielabojot vai pieliekot klāt.
Tomēr vairāk nekā 100 gadus senā pagātnē – 1911.gada 21.augustā glezna tika nozagta no Luvras muzeja. Šo zādzību neviens neatklāja līdz pat nākamās dienas rītam, kad vietā, kur glezna karājās pēdējos 5 gadus, tika ieraudzīts tukšums. Tika izsaukti apsargi, taču tie norādīja, ka uzskatījuši – glezna tikusi bildēta reklāmas nolūkiem. Tomēr nekādas fotografēšanas nebija plānotas un Luvras muzejs tika aizvērts uz nedēļu, lai veiktu izmeklēšanas darbus. Šajā laikā tika izmeklētas vairākas versijas, arī Pablo Pikaso tika uzaicināts uz iztaujāšanu, saistībā ar zādzību, jo viņa draugs – franču dzejnieks Gijoms Apolinērs, kurš iepriekš bija novēlējis Luvras muzejam "nodegt līdz pamatiem" tika turēts aizdomās – un norādīja uz Pikaso iespējamo vainu. Tomēr tā nebija taisnība un abi tika atbrīvoti.
Zaglis savu identitāti neatklāja divus gadus līdz Luvras darbinieks Vinčenco Perudžia - mazpazīstams un psihiski slims itāļu māksli¬nieks, kura prātu bija pārņēmusi savdabīgas misijas apziņa. Perudžia bija pārliecināts, ka viņa dzimtajai Itālijai ir tiesības saņemt atpakaļ Leonardo meistardarba oriģinālu. Viņš bija Luvrā iegājis darba laikā, taču pirms tā slēgšanas, paslēpies kādā slotu skapī, sagaidījis īsto brīdi un ar gleznu izgājis no muzeja jau pēc tā slēgšanas.
Vēlāk arī tika atklāts, ka Perudžia, iespējams, gleznu nozadzis, lai palīdzētu veikt gleznas viltošanas darbus. Kāds viņa draugs bija izveidojis sešas "Monas Lizas" kopijas. Tās viņš arī centās notirgot ASV, kamēr gleznas oriģināls atradās Eiropā. Perudžia gleznu savā dzīvoklī turēja divus gadus līdz kļuva nepacietīgs un centās to notirgot Florences muzeja vadītājam – tiekot pieķerts. Glezna tika izrādīta Florencē divas nedēļas un vēlāk – atgriezta Luvrā. Pats zaglis nonāca uz pusgadu cietumā, taču tika teju vai atzīts par Itālijas varoni. Līdz zādzībai, glezna bija ļoti nenovērtēta un zināma tikai vairumam mākslas aprindās esošajiem.
1956. gadā glezna tika nedaudz sabojāta, kad uz to tika mesta skābe. Tajā pašā gadā arī gleznai tika mests ar akmeni, kas lika daudz vairāk sākt domāt par gleznas drošības nodrošināšanu. Arī vairākus gadus vēlāk notika vairāki uzbrukumi gleznai. Šobrīd "Mona Liza" ir visrūpīgāk sargātais mākslas darbs pasaulē un atrodas aiz necauršaujama stikla kupola.
