Līdz ar pirmās Latvijas dižvietas Sv. Meinarda baznīcas drupas Ikšķilē svinīgo atklāšanu un speciālas dižvietas norādes uzstādīšanu aizsākta „Latvijas dižvietu MĀJAS kartes” (www.majaslegendas.lv) vietu apceļošana, kurā ikviens ar dižvietu starpniecību ir aicināts iepazīt Latvijas kultūru, dabu un vēsturi.
Līdz 31.jūlijam projekta ietvaros tiek rīkota akcija, kuras ietvaros iedzīvotāji tiek aicināti krāt apceļotās dižvietas. Fotogrāfijas ar dižvietām ir jāievieto www.draugiem.lv un jāsāk sekot www.draugiem.lv/latvijaslegendas. Vairāk par akciju lasiet www.majaslegendas.lv.
Foto (no kreisās): idejas autors Normunds Labrencis un projekta patroni: sabiedrības dāma Gundega Skudriņa, mūziķis Nikolajs Puzikovs
Projekta „Latvijas Dižvietu MĀJAS karte” jeb „Iemīli Latviju ar MĀJAS dižvietām” mērķis ir aicināt iedzīvotājus interesantā veidā iepazīt Latviju, tādā veidā veicinot patriotismu pret valsti un tās vērtībām, kā arī sekmējot tās apceļošanu. Tas ir tupinājums pērn veiksmīgi uzsāktajam projektam „Latvijas leģendu karte”, kurā iedzīvotāji no dažādiem novadiem izveidoja interaktīvu Latvijas karti ar vairāk nekā 500 stāstiem par leģendu un teiksmu apvītām vietām Latvijā, ko ir vērts aplūkot.
Labākās dižvietas tika noteiktas četrās kategorijās ZEME, MĀJA, ŪDENS un MEŽS. Kategorijā ZEME kā labākās trīs tika atzītas Ložmetējkalns, Skaņais kalns un Nīcgales Lielais akmens. Kategorijā MĀJA – Dinaburgas cietoksnis, Ikšķiles Sv. Meinarda baznīca un Āraišu ezerpils. Kategorijā ŪDENS – Ventas rumba, Daugavas loki un Pazemes ezeri Straupē. Kategorijā MEŽS –Tērvetes dabas parks un Kaives senču ozols.
Sociālā projekta „Latvijas Dižvietu MĀJAS karte” jeb „Iemīli Latviju ar MĀJAS dižvietām” patroni ir stila žurnāliste Gundega Skudriņa, aktrise Vita Balčunaite, aktrise Indra Burkovska, spēka vīrs Raimonds Bergmanis, aktieris Rihards Lepers, aktieris Jakovs Rafalsons, mūziķis Nikolajs Puzikovs, mūziķis Kārlis Būmeistars un citi sabiedrībā zināmi cilvēki.
Balsojumā par dižvietām mēneša laikā līdz 26. aprīlim kopā saņemtas vairāk nekā 6000 balsu. Kategorijā ZEME varēja balsot par Latvijas dižākajiem kalniem, pakalniem, alām un dižakmeņiem. Kategorijā MĀJA balsojums notika par muižām, pilīm, baznīcām un citām dižām ēkām. Savukārt kategorijā ŪDENS - par upēm, ezeriem, strautiem, avotiem un ūdenskritumiem, un kategorijā MEŽS - par Latvijas dižākajiem parkiem, mežiem un dižkokiem. „Latvijas Dižvietu MĀJAS karte” top pateicoties īsta krējuma saldējumiem „MĀJAS” ar dzērveņu - rupjmaizes kārtojuma, ābolkūkas – kanēļa, konfektes „Gotiņa”, halvas, plombīra un karameļu - riekstu garšām, kuru receptūrā ņemtas vērā latviešu iecienītās garšas un tradīcijas.
Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcas drupas
Svētā Meinarda baznīca Ikšķilē bija pirmā mūra celtne Baltijā, Livonijas bīskapa baznīca, un tieši šeit meklējami pirmsākumi Līvzemes un Livonijas valsts vēsturei. Līdz ar baznīcas celšanu iezīmējams kristietības sākums Latvijā - sala ir pirmā kristietības svētvieta Latvijā.
Baznīcu 1184. gadā sāka celt Holšteinas pilsētas Zēgebergas klostera augustīniešu ordeņa kanoniķis Meinards. Svētais Meinards (ap 1130 - 1196) bija pirmais zināmais katoļu misionārs Livonijā, pirmais Ikšķiles bīskaps un arī Romas Katoļu baznīcas svētais. Tagadējā Latvijas teritorijā svētais Meinards ieradās kā misionārs kopā ar Brēmenes tirgotājiem, uz kuru kuģa bija pieņemts par kapelānu. Ap 1180. gadu viņš nonāca Baltijā un uzsāka pagānu evaņģelizāciju - viņš bija brīvprātīgi izvēlējies un stingri apņēmies sludināt evaņģēliju tur, kur to vēl nepazina. Uzsākot Līvzemes misiju, Meinards bija ap 60 gadu vecs. 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II konsekrēja Meinardu par bīskapu. Sv. Meinards mira 1196. gada 14. augustā (pēc citām liecībām 11. vai 12. oktobrī) un tika apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra, taču vēlāk (14. gs.) Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kuras sienas nišā tās atrodas vēl tagad. Par Svētā Meinarda darbību un dzīvi liecina arī Indriķa un Atskaņu hronikas (12. - 13. gs).
Kopumā līdz ar Sv. Meinarda baznīcas uzcelšanu pirms vairāk nekā 800 gadiem aizsākās Latvijas un pat Eiropas nozīmes vēstures notikumi, kuru liecinieki mūsdienās ir vecākās sakrālās mūra celtnes drupas uz Sv. Meinarda salas Daugavā.
Līdz Rīgas dibināšanai 1201. gadāsvētais dievnams bija Livonijas bīskapa sēdeklis. No 1879. - 1881. gadam tas tika kapitāli pārbūvēts, taču 1916. gadā to sagrāva.
2000. gada 20. augustā notika Sv. Meinarda salas atklāšanas svētki, un svētvietas atklāšanas dievkalpojumu vadīja Latvijas Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps metropolīts kardināls Jānis Pujats, taču dievkalpojumā piedalījās vairāki priesteri, kā arī Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
Patlaban salā, kas atrodas aptuveni puskilometru no Daugavas krasta, ir uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlovs). Jāmin, ka konservācijas jeb saglabāšanas nolūkos 2002. gadā drupām tika uzlikts metāla segums. Lai varētu aplūkot šo Latvijā vienīgo XII gadsimtā radīto vēstures un kultūras pieminekli, uz salu var nokļūt ar dažādiem ūdenstransportiem vai reizi gadā - ar sausām kājām, kad Rīgas HES ūdenskrātuvē pazemina ūdens līmeni.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
