Autors: Kristīne Indriksone
Avots: BalticTravelnews.com/Welt.de
Samtainie pakalni un cipreses atgādina Toskānu, bet lielā daudzumā sastopamie Ļeņina pieminekļi un sarkanās zvaigznes skaidri liek saprast, ka esat Krimā, nevis Francijā. Krima nav rietumvalstu tūristu klasiskais ģimenes atvaļinājumu galamērķis, bet tā ir ļoti interesanta tiem, kas interesējas par vēsturi. Krimas pakalni vasarā ir saulē nodzeltējuši, bet māju gaišais krāsojums liecina par vēlmi izvairīties no karstuma. Blakus papeļu alejām debesīs slejas cipreses. Ukraiņa pussala Melnās jūras piekrastē ir lieliska vieta tiem, kam tīk uzkavēšanās pagātnē.
Kalnaino kaļķakmens reljefu ar mazajiem Krimas ozoliem var pamanīt jau no lidmašīnas. Katrā akmenī ir dučiem, ja ne simtiem mazu caurumiņu. Cilvēki te dzīvojuši jau pirms 300 000 gadu, bet pasaules karos te krituši gan krievu, gan vācu, gan citu tautību kareivji. To, ka Krima trīs ceturtdaļas gadsimta piederēja Padomju Savienībai, nevar nepamanīt arī mūsdienās. Sevastopolē, Krimas lielākajā pilsētā, kur mīt 380 000 iedzīvotāji, Ļeņins redzams gandrīz visur, vecpilsētā daudzviet redzams sirpis un āmurs. Sevastopolē otrajā pasaules karā norisinājās smagas kaujas un par to pilsētā atgādina daudzi pieminekļi ar tankiem, lielgabaliem un domīgiem sarkanarmiešiem. Vēl gandrīz divus desmitus gadu pēc savienības sabrukuma pilsētā lepojas ar Ļeņina ordeni, ko tā ieguva par izturību kara laikā.
Lai Krima kļūtu par iemīļotu rietumu tūristu atpūtas vietu, jāpaiet vēl kādam laikam. Par maz tur atpūtas piedāvājumu rietumniekiem, par stipru austrumu bloka mentalitāte izpaužas apkalpošanā un servisā. Bet tie, kam no tā nav bail, tiek apbalvoti ar lieliskām iespējām apceļot vēsturiski nozīmīgas vietas. Piemēram, Hersonas pilsētā 988. gadā tika kristīts cars Vladimirs. Pēc šī nozīmīgā notikuma Krievijā izplatījās kristietība. Blakus baznīcas drupām atrodas grezna bazilika.
Korintiešu kolonnas un citas arhitektūras detaļas liecina, ka pie lielākā no 38 Krimas līčiem jau pirms divarpus tūkstošiem gadu mita cilvēki. Daudzus gadsimtus pussala bija Krimas tatāru dzīvesvieta, kuru valdnieki uzskatīja sevi par Čingishana pēctečiem.
Krimā pabijuši daudzi krievu rakstnieki. Aleksandrs Puškins, balstoties uz kādu Krimas tatāru leģendu, uzrakstīja stāstu par Bahčisarajas strūklaku, bet 1855. gadā Ļevs Tolstojs devās turp, lai piedalītos Krimas karā, kad Krievija uzbruka novājinātajai Turcijai. Savtīgu mērķu vadītas, Anglija un Francija steidza palīdzēt Turcijai un tā sākās karš, kurā pirmo reizi pasaules vēsturē tika izmantoti automātiskie ieroči un tankkuģi. Krievija karā zaudēja un, lai nolīdzinātu kara parādus, pārdeva Aļasku ASV. Vēl šodien Balaklavas un Inkermanas kauju lauki piesaista neskaitāmus tūristus.
Krima vienmēr ir bijusi iekārota zeme. Ņikita Hruščovs Krimu 1954. gadā atdāvināja Ukrainai, bet Krievija pussalu gribētu atgūt. Krievu Melnās jūras flote jau tur ir un katru vasaru Krimu pārpludina krievu tūristu armijas. Paši ukraiņi ir sašķēlušies divās daļās - rietumnieciski orientētajos un prokrieviskajos. Vienoti viņi ir tikai par vienu - ukraiņu vīns esot labākais pasaulē. To var nogaršot arī Krimā.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
