Foto: Pixabay.com

Lai arī pašu pirmo reizi eiropieši Kanādas teritorijā "gaisu apostīja" jau ap 1000.gadu (mēļo, ka to izdarījuši islandieši un vikingi, kas mēģinājuši zemi kolonizēt, bet dēļ konfliktiem ar vietējiem, pametuši teritoriju), tiek uzskatīts, ka pirmo reizi eiropieši Kanādas krastā izkāpuši 15.gadsimtā. Par Kanādas atklājēju gan kļuva anglis - Džons Kabots, kas Kanādā ieradās 1497.gadā.

Teju 40 gadus vēlāk - 1534. gada 24.jūlijā arī Francijas karaļa uzdevumā uz Kanādu devās pētnieks Žaks Kartjē. Viņa uzdevums bija atrast tirdzniecības ceļu uz Austrumu zemēm. Viņš bija pārliecināts, ka to bija paveicis, un nākamajā gadā atgriezās, lai izpētītu Ziemeļamerikas krastu no Bafina salas līdz Mērilendai

Reklāma

Tieši Kartjē ekspedīcijas laikā pirmo reizi eiropieši dzirdēja vārdu "kanata", kas cēlies no Sentlorensas irokēzu vārda ar nozīmi ‘ciemats’ vai ‘apmetne’. 1535. gadā vietējie iedzīvotāji mūsdienu Kvebekas pilsētas apkārtnē šo vārdu attiecināja uz franču pētnieka Žaka Kartjē dibināto Stadakonas ciematu. Kartjē vēlāk lietoja vārdu Kanāda ne tikai saistībā ar šo ciematu, bet arī apkārtējās teritorijas apzīmēšanai. 1545. gadā Eiropā rakstītajās grāmatās un zīmētajās kartēs šo reģionu sāka dēvēt par "Kanādu".

Pats Žaks Kartjē (franču: Jacques Cartier; dzimis 1491. gada 31. decembrī, miris 1557. gada 1. septembrī) bija pētnieks, ko uzskata par vienu no galvenajiem Kanādas (precīzāk - Kanādas austrumu iekšzemes, kuru vēlāk pirmo sāka apdzīvot eiropieši) atklājējiem. Kartjē pazīstams ar savu izcilo kuģošanas prasmi. Viņš arī bija cilvēks, kas dibināja pirmo franču apmetni Jaunajā Pasaulē (Ņūfaunlendā).