Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: BalticTravelnews.com/petbook.de
Meža nomalē, ezera tuvumā, lielzemnieka kukurūzas laukā vai piemājas augļu dārzā var negaidīti sastapt mežacūku vai pat vairākas. Lai gan šie dzīvnieki pēc dabas nav agresīvi, pēkšņa sastapšanās var izraisīt neparedzamas reakcijas, turklāt abās pusēs. Mežacūkas dažreiz iekļūst arī pilsētu vidē, jo viegla barības pieejamība un smaržas zvērus pievilina.
Ļoti daudzi cilvēki baidās no mežacūkām, jo to izskats nav gluži miermīlīgs, taču vairums satikšanās ar šo dzīvnieku ir draudzīgs pārsteigums. Praksē ir reģistrēti atsevišķi gadījumi, kad pārbiedēta mežacūka ir metusies virsū cilvēkam vai viņa sunim. Sevišķi bīstama ir mežacūka ar maziem sivēniem – mamma, aizstāvot mazuļus, var reaģēt agresīvi. Mazos un mīlīgos sivēntiņus nekādā gadījumā nevajag aiztikt vai samīļot. Lielie kuiļi, ja tie nav ievainoti vai pēkšņi sabiedēti, ir nekaitīgi. Visbiežāk mežacūkas pārvietojas krēslas un nakts stundās, jo tās rēķinās, ka cilvēki šajā laikā ir ārpus meža takām.
Ja ir negaidīta sastapšanās ar mežacūku, ieteicams saglabāt mieru, kas realitātē nav nemaz tik vienkārši. Mierīga un klusa atkāpšanās šādās situācijās ir pareiza rīcība. Cilvēka bļaušanu vai asas kustības mežacūka var uztvert kā agresiju un nolemt uzbrukumu. Lielākais vairums mežacūku, kuras nav pieradušas pie pilsētas vides, metas bēgt. Sliktākais iespējamais scenārijs ir sastapšanās ar mežacūku, kad esat izgājis pastaigāties ar suni, kurš nav piesiets pavadā. Nekādā gadījumā nedrīkst nostāties starp suni un mežacūku, jo tas var radīt apdraudējumu gan saimniekam, gan sunim. Vislabāk ir saukt suni pie sevis un to piesiet pavadā, bet, ja tas neizdodas, paļauties uz suņa dabiskajiem instinktiem, cerot, ka suns un mežacūka dosies katrs savā virzienā. Mežacūkas uzbrukuma gadījumā ir jāizslienas visā augumā un skaļi jāsit plaukstas.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
