Autors: Anna Osetrova
Avots: Votpusk.ru
Taizemē vienu reizi gadā notiek lieli nacionālie svētki – Ziloņu veselības diena. Šajā dienā daži ziloņi nomirst no pārēšanās, jo taizemieši nekad nežēlos aunus valsts simbolam.
Taizemē, kā jebkurā citā budisma valstī, ziloni godā kā cilvēku atbrīvošanas simbolu no “zemes esamības acīm”, jo tieši Baltais zilonis kādreiz paziņoja visiem par Budas piedzimšanu. Pat uz Siāmas karoga (tā agrāk saucās Taizeme) līdz 1917.gadam bija attēlots zilonis. Taču šo svēto dzīvnieku ne tikai godā un ciena, bet arī ekspluatē. Ziloņi ir ērts, lēts un “paklausīgs” transports, kuram nav nepieciešami kvalitatīvi ceļi (nesen tika pieņemts likums, kurš aizliedz ziloņu izmantošanu pilsētu ielās, bet neviens negrasās to ievērot). Dzīvnieku māka pārnest ar snuķi lielus kokus padarīja viņus par pamata darbaspēku mežu izstrādāšanas darbos. Pateicoties starptautisko ekoloģisko organizāciju spiedienam, tika pieņemts lēmums atbrīvot šos dzīvniekus no smagā darba, atstājot to cilvēkiem.
Ziloņu skaits Taizemē pēdējos gados strauji samazinās, tāpēc Lampangā pirms dažiem gadiem tika nodibināts Ziloņu saglabāšanas centrs. Laikam ejot, ziloņiem paliek tikai viens darbs – tūristu izklaidēšana.
“Ausis trubiņā” un citi brīnumi
Vispazīstamākais ziloņu šovs notiek ciematiņā Nong Nuč, 17 kilometru attālumā no Patani. Šeit atrodas viens no pasaulē lielākajiem botāniskajiem dārziem ar mākslīgiem ezeriem, tauriņu parku, lielu orhideju kolekciju un kaktusu plantāciju. Izstaigājoties un iztērējot lielu daudzumu ar kadriem, tūristi parasti steidzas uz teātri, kurš ir uzcelts pašā parkā. Drīz teātrī sāksies taizemiešu šovs ar tradicionālajām dejām un dziedāšanu, laulības ceremoniju, taizemiešu un gaiļu cīņas fragmentiem. Šis šovs tiek uzskatīts par vienu no profesionālākajiem, ko parasti demonstrē tūristiem Taizemē.
Galvenā programmas daļa, protams, ir ziloņu šovs. Manēžā parādās 25 lieli un mazi ziloņi, kuri ir ģērbti krāsainās segās un apmetņos ar bumbuļiem. Mājot ar ausīm, ziloņi soļo pa manēžu un laipni stiepj skatītājiem savus snuķus. Tālāk sākas izrāde, kura apstiprina versiju, ka ziloņi pēc intelekta spējām apsteidz pat cilvēkveidīgo pērtiķi.
Ziloņi staigā uz pakaļējām kājām, turot uz galvas dresētājus, un tai pašā laikā dejo. Tad viņi brauc ar velosipēdiem, spēlē basketbolu un golfu un pat zīmē, turot otu snuķī (starp citu uzzīmēt slēgtu apli nevienam citam dzīvniekam, izņemot ziloni, nav pa spēkam).
Ziloņa snuķis ir unikāla ierīce. Ar tā palīdzību viņš saņem barību, dzer caur to un pārnēsā dažādas lietas. Brīvā dabā, džungļos ziloņi guļ, paceļot snuķus uz augšu, izmantojot tos radiolokatoru vietā, kas perfekti izšķir dažādas smaržas. Nong Nuč šovā, ar snuķa palīdzību, ziloņi veikli spēlē dartu.
Prāts un jūtība
Klusu ziloņu pāris, apsegts ar krāsainām segām, stāv, mājot ar ausīm. „Vai nevēlaties Apprecēties?” – interesējas vietējais tirgotājs. Izrādās, ka šis pāris apģērbs tieši kāzu ceremonijai. Par pāris simtiem ASV dolāru iespējams sarīkot taizemiešu kāzas ar vietējo tradīciju un ieražu ievērošanu: jaunlaulāto plaukstu sasiešanu ar speciāliem pārsējiem un braukšanu uz ziloņiem.
Mīl taizemieši ziloņus un kā var viņus nemīlēt? Viņos ir gan prāts, gan spēks, gan augstsirdība, gan arī bezgalīga pacietība. Un smaida ziloņi tik mīļi un cilvēcīgi ... Starp citu, ieraudzīt sevi sapnī uz ziloņa – sola laimi.
Tālāk sākas šova ekstremālā daļa. Dresētāji aicina uz skatuves visus, kas “uz savas ādas” vēlas izbaudīt ziloņu masāžu. Drosminieku noguldina uz zemes un apsedz ar biezu segu. Kad viss ir sagatavots zilonis sāk pamazām spiest uz gulošā vēderu ar savu kāju. Pēc šīs izrādes vairs nav bail skatīties kā zilonis pārkāpj pāri uz grīdas guļošiem cilvēkiem. Saka, ka māka veikli un piesardzīgi kustēties, ļauj ziloņiem gandrīz bez trokšņa pārvietoties cauri džungļiem.
Pēc izrādes sākas aktieru barošana. Iedomājaties, ka pie Jums pienāk simpātisks zilonītis un ar smaidu “uz lūpām” stiepj savu snuķi pretī cienastam. Tajā pat brīdi blakus Jums uzreiz parādās banānu tirgotājs ar pilnu augļu grozu. Pieaugušie un inteliģentie ziloņi pacietīgi gaida, kamēr Jūs nopirksiet banānus un padosiet tos viņiem pa vienam, bet mazie zilonīši bezkaunīgi grābj banānus no groza, zinot, ka neviens viņiem neatteiks.
Ziloņi drošsirdīgi iztur vairāku stundu ilgas fotografēšanās pasākumus, pieņemot jebkuru sev uz muguras, un uzvedas ļoti pacietīgi. Tiesa, ka dresētāji ik pa laikam sit viņus ar tērauda āķiem. Atbildot uz tūristu izbrīnu, taizemieši parasti smaida un saka, ka ziloņu ādas biezums nav mazāks par 2 centimetriem un viņiem nesāp. Taču, ieskatoties lielajās acīs, ir grūti noticēt.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
