«800 km atpakaļ pie sevis» - 10. diena: trešdaļa ceļa ir veikta! - Ceļotāja stāsts

Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Reklāma

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

10. diena: trešdaļa ceļa ir veikta! (Santo Domingo de la Calzada-Belorado, 23 km)

27. maijs

Iepriekšējais vakars noslēdzās ar itāļu policistu trio “O sole mio” ritmos. Foršajā alberģē tomēr atradās viens trūkums – šausmīgi ļodzīgas un čīkstošas gultas. Es, protams, tiku nemīļajā otrajā stāvā un visu nakti baiļojos, ka tikai neizveļos, jo gultai nebija bortu, vien matracis.

Šodien startējam četratā – mēs ar Hilki un abi dienvidkorejieši. Pirmos 6 km runājamies ar Tai – par ģimeni, studijām, darbiem, gadalaikiem, sportu, abu valstīm. Korejietis nespēj iztēloties, kā tas var būt, ka dažviet Latvijas laukos apkārtnē neredz nevienu māju un ziemā pa bobsleja trasi cilvēki vizinās ar sniega lāpstām. Dienvidkorejas un Latvijas teritorijas platības ziņā ir līdzīgas, atšķiras vien iedzīvotāju skaits: 2 miljoni pret 50… Citi, ar kuriem esmu pļāpājusi, ir pārsteigti, ka Latvija ir 2. zaļākā valsts pasaulē un ka mūsu dižākais “kalns” ir 356 m augsts.

Ceļš ir vienmuļš, jo ved gar šoseju. Darām visu iespējamo, lai sevi izklaidētu – ieejam ciematiņā paēst brokastis, cits citam atskaņojam mūziku, dziedam bītlus, pūtinām kājas paēnā. Manā labajā kājā ir iemetusies kaut kāda ceļojošā sāpe – te viena potīte smeldz, te atkal otra. Arī īkšķa problēma nav pazudusi. Hilke, nabadzīte, tāpat cīnās (ar Ahileja cīpslu un 5 tulznām), lai vispār tiktu uz priekšu – iespējams, rīt ņemšot brīvu. Es gan saku, lai viņa labāk sūta savus nenormāli smagos kalnu zābakus mājās un vietā iegādājas vieglus zemos apavus. Neklausa, nu!

Balva par mūsu ciešanām ir šodienas privātā alberģe par 8 eiro. Tajā palikušas tieši tik brīvas gultas, cik mūsu kompānijai vajag. Pagalmā ir baseins!!! Pēc nogurdinošā gājiena visi veldzē tajā kājas. Nav ilgi jāgaida, kad pilgrimi metas peldus – kurš šortiņos, kurš t-kreklā. Daudzi sauļojas mauriņā, kāds čalis spēlē ģitāru. Paradīze spāņu zemes virsū!

Pēc divām dienām atkal lielpilsēta – Burgos. Visdrīzāk, tieši tur palikšu drusku atpūsties (jāļauj organismam atjaunoties) un savu 33. dzimšanas dienu svinēšu nākamajā ciematā – maija pēdējā datumā. Hilke ir apsolījusies uzcept kūku!

Autore: Dina Preisa.

Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.