Autors: Lolita Kozlovska
Avots: Daugavpils Latviešu biedrība
23.septembrī, lai atzīmētu latviešu nacionālā eposa “Lāčplēsis” autora Andreja Pumpura 175.gadu jubileju, Daugavpils Latviešu biedrība, sadarbībā ar Daugavpils Kultūras un Izglītības pārvaldi, aicina aktīvi piedalīties „Andreja Pumpura dienā”.
Programma:14:00
Piemiņas brīdis pie Andreja Pumpura krūšu tēla Andreja Pumpura skvērā
Piemiņas brīdis pie Andreja Pumpura piemiņas akmens Valsts ģimnāzijas pagalmā
15:00
Piemiņas brīdis pie mājas A. Pumpura ielā 99, kur strādāja rakstnieks
17:00
Andreja Pumpura 175.gadadienai veltīts svinīgs pasākums Daugavpils Universitātes koncertzālē, Vienības ielā 13.
Andreja Pumpura dzīve Daugavpilī ilga tikai 7 gadus, bet tajos viņš ir ieguldījis savu darbu latviskās kultūras un nacionālās pašapziņas veidošanā šajā apvidū. Diemžēl tie bija pēdējie dzejnieka dzīves gadi. A.Pumpura dzimtene ir Lielvārde, Lieljumpravas pagasts. 1841.gada 22. septembrī atskan mazā Andreja pirmās raudas. Viņa tēvs ir vietējās muižas vīndaris, kas vēlas izskolot savu dēlu, lai viņš izsistos no zemnieku kārtas, un sūta viņu uz Lielvārdes draudzes skolu. Pēc skolas beigšanas A. Pumpurs strādā par mērnieku, bet 1874.gadā dodas uz Rīgu un atver grāmatu veikalu. Tur A.Pumpurs satiekas ar latviešu rakstniekiem R. Blaumani, Matīsu Kaudzīti un citiem, kuri ietekmē viņa daiļradi. Aktīvi darbojas Rīgas Latviešu biedrībā. Jau strādājot par mērnieku viņš sāk rakstīt pirmos dzejoļus. Mērnieka gaitās saklausītās tautas teikas un pasakas vēlāk kļūst par pamatu viņa eposam „Lāčplēsis”. Bet pagaidām, materiālu apstākļu spiests, viņš kā brīvpratīgais dodas uz Krieviju un ietājas Donas pulkā, lai cīnītos par serbu neatkarību no turkiem. Pēc tam beidz Odesas junkuru skolu un savu dzīvi turpmāk saista ar armiju. 1882.gadā atgriežas Rīgā. Dzīvo arī Tērbatā, kur 1888.gadā saraksta latviešu tautas eposu „Lāčplēsis”. Un tas nav nejauši. Serbu brīvības cīņas aktualizē viņa sajūtas par latviešu tautas neatkarības iegūšanu. Viņa domas un centieni sakrīt ar atmodas laiku, kad latviešos sāk mosties pašapziņas gars, kuram A. Pumpurs paliek uzticīgs visu dzīvi.
1895.gada A. Pumpurs pārceļas uz dzīvi Dvinskā (Daugavpilī), kur strādā kara Intendantūrā - iestādē, kas apsargā armijas sūtījums uz citām valstīm un arī apgādā armiju ar mantām. A. Pumpura ģimene: sieva Ede, četri dēli un meita dzīvo Jaunbūvē Viļņas ielas (A. Pumpura) un Hersonas ielas (Jātnieku) stūra mājā. Drīz vien viņu aizsūta pavadīt kara sūtījumu uz Mandžūriju, kur viņš pavada 11 mēnešus, nonākot arī Singapūrā. A. Pumpurs mīl pārsteigumus un, atgriežoties, neziņojot klusi pieklauvē pie mājas loga Miera ielā 56, kurā no 1900. gada ģimene īrē dzīvokli. Visiem ir atvestas mīlas dāvanas. Dzerot aromātisko Ķīnas tēju, nama tēvs parāda vēl divas atvestas lietas: nelielas, glīti darinātas urnas, nosakot:” Vienā ir sievas pelni, otrā - vīra asaras!”, uz ko sieva Ede smaidot tūdaļ atsaka: ”Drīzāk otrādi – vienā ir vīra pelni, otrā - sievas asaras!”. Tas apliecina, ka Pumpura ģimenē cienīja arī labu humoru, lai gan neviens tā arī nesaprata, kādēļ Andrejs tās urnas bija atvedis. A.Pumpurs miris 63 gadu vecumā, pēc grūtas slimības 1902.gada 6.jūlijā Rīgā. Apbedīts Rīga, Lielajos kapos. A. Pumpurs bija Daugavpils Latviešu biedrības dibināšanas iniciators, latviskā gara un latviešu pašapzinas nesējs, latviešu dzejnieks un publicists.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
