Autors: Artis Spertāls
Avots: BalticTravelnews.com/BBC/History.com
Spānijā siesta jeb diendusa ir svēta lieta – tik svēta, ka kādā nelielā pilsētiņā ar vārdu Adora, kas atrodas netālu no Valensijas, 2015.gadā pilsētiņas mērs pat pilsētas likumos ierakstīja iedzīvotāju tiesības uz diendusu.
Pilsētā, laika posmā no 2 līdz 5 vakarā tiek aizvērts un jebkādas skaņas un trokšņi ir jāsamazina līdz minimumam. Arī vecāki tiek iedrošināti savus bērnus šajā laikā atturēt no spēlēšanās ārā, kā arī jebkādas spēles ārā ir "neieteicamas", ja ne liegtas, kamēr pilsētiņas iedzīvotāji snauž.
Reklāma
Tomēr, lai arī Adorā šī tradīcija tiek iedrošināta pat likumiskā līmenī, citur Spānijā, šķiet, dienas šai tradīcijai ir skaitītas – jo vairumā Spānijas siesta ir tikai mīts. Kā pierāda statistika, aptuveni 60% spāņu nekad nedodas diendusā un tajā pašā laikā strādā vismaz tikpat, ja ne vairāk, darba stundas nedēļā kā briti vai vācieši. Tomēr gandrīz katrs piektais – jeb aptuveni 18% spāņu "ik pa laikam" dodas diendusā. Savukārt darba stundu statistikas dati norāda, ka spāņi gadā nostrādā 1691 stundas, kamēr briti – 1674, bet vācieši – tikai 1371 stundas.
Tomēr kas ir novedis pie lielajām darba stundām nācijai, kuras tradīcijā ir siesta un dzīvi uztvert nesaasināti?
Pirmkārt jau jānoskaidro, ka siesta nemaz nenāk no Spānijas – bet gan no Itālijas – pats vārds cēlies no latīņu "sexta", kas apzīmēja sesto dienas stundu – periodu, kad romieši apstājās, lai ēstu un atpūstos dienas vidū. "Sestā dienas stunda" bija periods starp 13 un 15 dienā.
Lai arī siesta radās Itālijā, kopā ar dienvidnieku sauli, šī tradīcija ātri vien izplatījās Eiropas dienvidos – un īpaši Spānijā, kur darba diena agrāk bija sadalīta divās daļās – cilvēki strādāja no 9 rītā līdz 14 dienā, tad ņēma divu stundu pauzi līdz 16 un atsāka darbu, strādājot līdz pat 20:00. Šis princips, savukārt, radās Spānijas pilsoņu kara laikā, kad daudzi bija spiesti strādāt divos darbos, lai uzturētu savu ģimeni – vienu no rīta, bet otru vakarā. Divu stundu pārtraukums atļāva strādniekiem, īpaši tiem, kas strādāja laukos, atpūsties pirms došanās uz otru darbu.
Tomēr tas viss mainījās, lauku iedzīvotājiem pārvācoties uz pilsētām – cilvēki arvien biežāk sāka strādāt vienā darbā, bet ilgākas stundas jeb visu darba dienu. Taču viens nemainījās – ierastais divu stundu pārtraukums dienas vidū. Tas, šobrīd tiek izmantots pusdienu pārtraukuma vietā – saglabājot principu, ka spāņiem diena beidzas ļoti vēlu.
Šobrīd Spānijā izplatītas ir garas darba dienas, tomēr, lai arī darba dienas ir garas, spāņu produktivitāte nav tā augstākā. Tas skaidrojams ar spāņiem raksturīgu iezīmi – darīt darbu ilgāk nekā tas nepieciešams, lai izskatītos, ka darbs tiek veikts ar lielāku uzmanību, kā arī, lai apkārtējie domātu, ka esi vairāk ieguldījis savā uzņēmumā. Tas gan negatīvi atsaucas uz jau minēto produktivitāti, kā arī ģimenes dzīvi. Ņemot vērā Spānijā valdošo bezdarbu (2.augstākais bezdarba līmenis Eiropas Savienībā 2017.gada sākumā) un ekonomisko situāciju, šis fenomens ir arvien vairāk novērojams. 2013.gadā bezdarba līmenis Spānijā bija sasniedzis par 27%, kamēr jauniešu bezdarbs – pat 56,7%!
Kā min eksperti, spāņi šobrīd baidās zaudēt savus darbus, kas noved pie to ilgākas atrašanās darbā – pat tad, ja viņiem īsti nav ko darīt.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
