Lai gan no vienas puses zinām, cik svarīga bērna attīstībā ir viņa mentālā labsajūta, no otras puses apzināti vai neapzināti mēdzam izmantot skolu un atzīmes kā biedu, veidojot nepareizu priekšstatu un samazinot motivāciju mācīties. Cik daudz no mums brīvlaika beigās ir teikuši bērnam, ka “ir atlikušas pēdējās dienas brīvībā” un “tagad tikai sāksies”, neviļus radot domu, ka skola ir sods. Līdzīgi mēdzam rīkoties arī runājot par atzīmēm, iesakņojot bērnā bailes kļūdīties, taču patiesībā atzīmes ir instruments, lai saprastu, pie kuras tēmas atgriezties vēlreiz un kam nepieciešams pievērst lielāku uzmanību. Turklāt, atzīmes attiecas ne tikai uz skolēnu, bet arī uz skolotāju, uzskata Eiropas Tālmācības vidusskolas direktore, pedagoģe Marina Jefremova.
Skola kā patīkams pienākums
Reklāma
Skola nav sods. Ja daudzi pieaugušie ar prieku iet uz darbu, ir ieinteresēti tajā, ko dara, vēlas profesionāli augt un attīstīties, kāpēc lai bērniem būtu citādāk? Ja skolā ir interesanti – apgūstot gan dažādus mācību priekšmetu, gan attīstot citas prasmes, piemēram, kritisko domāšanu, informācijas meklēšanu u.tml., kāpēc tas nevarētu būt patīkams pienākums? Vecāki, kuriem savulaik skolā bijusi negatīva pieredze, reizēm aizmirst, ka laiki ir mainījušies un arī skola mūsdienās var būt citādāka. Ja mums pašiem nav bijusi tā labākā pieredze, svarīgi to automātiski nepārnest arī uz bērniem.
To, ka skolu mēdzam uztvert kā bubuli, apliecināja arī reakcija uz neseno Izglītības un zinātnes ministrijas ideju par mācību gada pagarināšanu. Liela daļa sabiedrības bija sašutusi – “Atņems bērniem vasaru!”, “Spiedīs sēdēt klasēs saulainā laikā!”, “Atņems bērnību!” u.tml., taču, ja vasaras laikā bērni turpina mācīties, piemēram, pie dabas, apmeklējot pasākumus, kultūrvietas u.tml., kāpēc gan neatbalstīt šādu ideju? Protams, pagaidām visas idejas lielā mērā atduras pret pedagogu trūkumu un esošo skolotāju lielo noslodzi, taču tas nenozīmē, ka pamatā tās ir sliktas idejas.
Nedrīkst biedēt ar atzīmēm
Vēl viena lieta, ar ko mēdzam grēkot, ir bērnu biedēšana ar atzīmēm. Protams, atzīmes ir rādītājs, kas ir jāņem vērā, taču, uzturot priekšstatu, ka slikta atzīme ir traģēdija, mēs radām savos bērnos bailes kļūdīties. Patiesībā, sliktākai atzīmei jābūt kā instrumentam, kas palīdz saprast, kādai tēmai jāpievērš vairāk uzmanības, ka, iespējams, nepieciešams papildus laiks un konsultācijas, taču nekādā gadījumā tas nav iemesls sodīt bērnu vai pārmest par to.
Tāpat jāņem vērā, ka atzīmes attiecas gan uz bērniem, gan skolotājiem. Tā apliecina ne tikai to, kā bērns ir apguvis attiecīgo tēmu, bet arī to, cik veiksmīgi skolotājam ir izdevies izklāstīt attiecīgo jautājumu. Zināmā mērā – atzīmes ir jādala uz pusēm un pēc zemāka vērtējuma būtu jāatrod laiks konsultācijai, lai izrunātu, kas tieši bijis neskaidrs, kur bijusi problēma. Diemžēl, šobrīd liela daļa pedagogu to nevar pat gribēdami, jo slodze ir liela un bieži vien trūkst laika, ko veltīt katram skolēnam individuāli. Lai neatņemtu vēlmi mācīties, ir svarīgi pētīt, kas skolēnam ir izdevies, kas – nav. Patiesībā, arī saņemot ļoti augstu atzīmi, skolēnam tik un tā ir svarīgs arī papildus komentārs no skolotāja, kaut vai tā ir īsa uzslava.
Salīdzināšana ar citiem bērniem var radīt stresu un spiedienu
Būtisks aspekts ir arī salīdzināšana ar citiem skolēniem – lai gan vecāki norāda, ka bērnam tā ir papildus motivācija, taču patiesībā tas var radīt ļoti lielu stresu. Bērniem, kuriem atzīmes nav tik augstas, var nostiprināties pārliecība, ka viņiem nekas neizdodas, bet tiem, kuri saņem augstāku vērtējumu, var šķist, ka ir pieņemams tikai un vienīgi augsts sniegums visās jomās, kas attiecīgi rada spiedienu un stresu. Tālmācībā katrs skolēns mācās individuāli, veicot pašpārbaudes testus, kas nosaka – vai skolēns ir gatavs ieskaitei vai nē, taču neviens netiek salīdzināts ar citiem. Turklāt, skolotāji sniedz papildus informāciju pēc katras ieskaites, kas palīdz apzināties, ko uzlabot nākotnē. Bieži vien ir svarīgi iedziļināties, lai saprastu, vai skolēns patiešām nepārzina tēmu vai arī vienkārši ir steidzīgs un neuzmanīgs.
Esmu ne tikai pedagoģe un skolas direktore, bet arī divu bērnu mamma, un maniem bērniem skolā ir atšķirīgas sekmes. Ikdienā sekoju līdzi viņu panākumiem skolā, taču daudz svarīgāka man ir viņu mentālā veselība un labsajūta. Un tas, lai viņiem mācības sagādā prieku.
