Pēdējos mēnešos sakarā ar ekonomisko krīzi Eiropā ir pieaudzis pieprasījums pēc atvaļinājuma klosterī. Kristīgā viesmīlība ļauj cilvēkiem paglābties no ikdienišķām problēmām un sakārtot savu emocionālo un garīgo pasauli. Katrs no klosteriem piedāvā dažādu pakalpojumu servisu, tāpēc ir vērīgi iepazīties ar katru atsevišķu piedāvājumu.
Cistacenziešu klosteri atšķirībā no dominikāņu klosteriem bija izvietojušies ārpus apdzīvotām vietām, kur visu nepieciešamo sagādāja ar pašu iespējām. Galvenā saimnieciskā nodarbošanās gandrīz visus šos gadsimtus (kopš 12. gs.) bija lauksaimniecība. Svētceļnieki parasti izmantoja klosterus kā naktsmājas. Reģionos, kur audzēja labību vai vīnogas, mūki gatavoja alu vai vīnu. Interese par klosteriem pieaug un ceļotāji aizvien biežāk izmanto šo izdevību - pabūt vienatnē ar sevi vai Dievu. Klostera telpas tiek pārbūvētas tūristu vajadzībām, piemēram, modernu konferenču rīkošanai, ģimenēm ar bērniem un invalīdiem. Klosteri iekārto savas telpas dažādiem naudas maciņiem. Klostera mūki vai mūķenes bieži vien ir pateicīgi sarunu biedri, ar kuriem cilvēki var pārrunāt samilzušās problēmas un ar Dieva palīgu iegūt jaunu impulsu cerīgai nākotnei. Klosteru klientūra ir pilnīgi dažāda - jaunieši par pāris darba stundām var saņemt brīvu uzturēšanos un ēdienu, biznesmeņi meklē mieru, sievas atpūšas no saviem vīriem un velotūristi rod patvērumu ceļojuma laikā. Klosteris rūpējas par saviem ciemiņiem ar nemākslotu sirsnību, jo parasti nauda nav galvenais šajās naktsmītnēs. Atpūtnieki var klausīties kora liturģiskos dziedājumus un piedalīties kopējās lūgšanās. Klostera mūķenes parasti nenonāk kontaktā ar apmeklētājiem, ja nu vienīgi lūgšanās pie Dieva galda. Mūķenes pavada savas brīvdienas ceļojot uz citiem klosteriem. Agrākajos laikos mūķenes drīkstēja klostera teritoriju atstāt tikai divatā, taču tagad šis aizliegums vismaz Rietumeiropā ir atcelts.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.