Autors: Travel RSP
Avots: Travel RSP
Iepriekšējie raksti par Gruziju ir pieejami - šeit.
Bet kādu citu reizi es vienu pēcpusdienu sēžos sagrabējušā mikriņā, lai dotos uz Imeretijas plašumiem. Līdz mikriņam mani pavada Inga – mana gruzīnu tante, gādīgi pieskatot, lai pirms iekāpšanas iegādājos dzērienu un lobiani (lielu mīklas plāceni ar pupiņām – divu tādu produktu savienojumu, kurus spēju ieēst tikai Gruzijā, turklāt labprātīgi). Jau pati iekāpšana ir ko vērta, jo mikriņu šoferi brīdi cīnās par to, kura dzelžu ratos sēdīšos, bet Inga paceļ balsi un izvēlas manā vietā, esmu iekšā, un tūlīt atbildību par mani, pirms to izdarījis kāds svešs tēvocis, uzņemas gruzīnu māte Nato.
Reklāma
Klusējot braucam vien nelielu brīdi, jo drīz nenociešas ne šoferis, ne Nato, ne pārējie - visi grib zināt, kas es tāda, ko te daru un kurp braucu. Labprāt tērgāju, un Nato drīz manī veras acīm, kas pilnas mežonīgas mātes mīlestības, kā kad atgūstot gadiem pazudušu bērnu, un redzu, ka viņa stipri valdās, lai nemestos mani bučot, pliķēt un mīlīgi kniebt vaigā. Taču tādas iespējas viņa rada sev nākotnei, jo tūlīt piezvana saviem pārējiem bērniem, lai laimīgi paziņotu lēmumu, ka vasarā dažas nedēļas dzīvošu kopā ar viņiem visiem Tabakini kalnos. Reiz, pirms vairākiem gadiem, jau šo kalnu neizbraucamajās takās maldījos kopā ar Megi un tēvoci Kotē, lai apmeklētu nelielu klosteri un apskatītos nagazi - Kaukāza aitu suņu audzētavu. Nu ar mātes Nato gādību mans ceļš turp vedīs vēlreiz.
Kalnu pārejā mums ir neliela pauze, un kurš grib, var nopirkt bodītē vēl pa plācenim, uzvilkt dūmu vai piepildīt pudeles ar avotiņa ūdeni. Priecājos, ka vienā gadījumā no desmit spēju aptuveni saprast, par ko savā mēlē draudzīgi sarunājas viss mikriņš. Tā uztveru, ka šoferītis, mums uz līkumotā kalnu ceļa nonākot lēnā garas mašīnu un fūru rindas astē, smejas, ka droši vien pa priekšu velkas vezums ar ēzelīti. Kalnos zied kastaņas, spindz bites, un ik pa brīdim apstājamies, lai palīdzētu izkāpt kādam ar pirkumu paunām apkrautam kalniešu vecītim.
Tuvojoties galamērķim – Zestafoni – jau pieņemts kolektīvs lēmums, ka mikriņa šoferis beidz maiņu, pasažieri maina plānus, un mēs visi metamies Tabakini kalnos pie Nato, lai pavadītu līksmu, viesmīlības pilnu vakaru. Taču es savus plānus mainīt nevaru, tad nu mani tomēr atlaiž, iepriekš gādīgi aizvedot līdz pašām galamērķa namdurvīm un paņemot solījumu, ka gruzīnu vakaru sarīkosim kādu citu reizi.
Vārtiņi stāv vaļā, dārzs ir pilns ziedu un zaļojošu koku, un lauru krūms izskatās krietni paaudzies. Pa taciņu aizeju līdz namdurvīm, kuras aizklāj vien balts, mežģīnēm apšūts aizkars. Mani jau gaida Ingas brālis - tēvocis Vano (viņš arī – tēvocis Viens no maniem pirmajiem Gruzijas stāstiem). Kopš Megi pārcēlusies uz Itāliju, bet meitas – uz Tbilisi, viesi šai mājā ir reta parādība, jo arī tēvocis, būdams agronoms, daudz strādā, braukā apkārt pa Imeretiju un Raču un te uzturas reti. Viņš ir milzīgi priecīgs par satikšanos, tūlīt rīkojam galdu, un drīz durvīs pazib neiztrūkstošais tēvocis Anzori. Tieši pazib, jo mani ieraudzījis, viņš vispirms metas atpakaļ uz mājām saposties. Vano no bēniņiem nones lielo zupas katlu, un tālāk viss vakars paiet, Anzori te uz katla laižot vaļā mežonīgus Kaukāza ritmus, te spēlējot uz klavierēm un dziedot gruzīnu dziesmas. Inga atceras no jaunības, ka nākot mājās pa šo ielu, bieži redzējusi Anzori ar bungām sēžam jumta galotnē. Jo nu pareizi - kad sirdī ir Kaukāza mūzika un ritms, tas jālaiž vaļā – tā, lai dzird viss ciems!
Sarmīte
Georgia Travel RSP
Travel RSP rakstus par Gruziju variet lasīt arī - šeit.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
