Avots: Eiropa.lv/bootsnall.com
Balaklava, Krima, Ukraina
Pazemes kuģa labošanas rūpnīca zemūdenes izskatā ir jauns tūristu apskates objekts Balaklavas jūrmalā Ukrainā.
Ilgu laiku pat Balaklavas iedzīvotāji pilnībā nezināja, kas notika pazemes rūpnīcā. Tagad, samaksājot 10 grivnas jeb 2 ASV dolārus, ir iespējams gida pavadībā pastaigāties pa tumšajām, līkumainajām ejām. Ekskursija uz jūras kara flotes kompleksu – muzeju “Balaklava” izskaidro “Facility 825” mīklaino pagātni – īpaši slepenu kompleksu, kur tika slēptas un atjaunotas padomju zemūdenes.
50to gadu vidū Padomju Savienības līderis Josifs Staļins, kuru pārsteidza Hirosimai un Nagasaki uzmesto bumbu radīto seku rezultāti, deva pavēli paslēpt zemūdens floti no iespējamiem kodola uzbrukumiem. Pavēle bija jāpilda un pavisam drīz militārie inženieri sagatavoja projektu gigantiska pazemes kompleksa izbūvei, kas atradās dziļi pazemē starp klintīm. Šim objektam bija jākalpo kā pazemes mītnei zemūdenēm. Tā jumtam un durvīm bija jābūt veidotam tā, lai tajās varētu iebraukt un izbraukt zemūdenes, kā arī, lai zemūdenes izturētu iespējamos kodola uzbrukumus, nodrošinot tām nepieciešamo aprūpi un remonta iespējas.
Balaklava kļuva par ideālu vietu šīs idejas realizācijai. Tai laikā Balaklava bija neliels zvejniecības ciemats, kas atradās 15 kilometrus no Sevastopoles. Padomju komandierus piesaistīja tā garais jūras līcis, kuru no visām pusēm apņēma nepārvaramas klintis.
1957.gada vasarā pilsēta pazuda: Balaklava kļuva par noslēpumu. Tās vārds tika izdzēsts no visām ģeogrāfijas kartēm. Visas ieejas un izejas pilsētā tika “hermētiski” aizvērtas, tās rūpīgi apsargāja čekas darbinieki.
Tai laikā ar vareniem instrumentiem ieradās Maskavas metro celtnieki. Āmuri un urbji iesitās biezajā klintī, metot ārā granīta gabalus. Četrus gadus ilgs ikdienas darbs pārvērta nedzīvās klintis milzīgā, aktīvā nocietinājumā. Spožās, elektriskās gaismas apmirdzēja garās, pelēkās ejas, jūras gaiss piepildīja alas “plaušas”. Akmeņu giganta "pildījums” bija iespaidīgs: arsenāls kodolgalviņu uzglabāšanai, plašas noliktavas raķetēm un torpēdām, vairāki ražošanas cehi, darbnīcas un pat slimnīca, ēdnīca, dušas telpas un istabas personālam. Šeit bija visi nepieciešamie apstākļi zemūdeņu uzglabāšanai, labošanai un efektīvai personāla darbībai.
Un tagad, kad klintis vairs nav nomaskētas, nav iespējas atrast ieeju galerijā. Atbalsta punkts tūristiem ir spožs vairogs ar uzkrāsotām zemūdenēm, kas atrodas starp pelēkajām klintīm. Pazemes telpas ir tik plašas, ka tajās varētu ievietot ēģiptiešu piramīdas. Smagā mašīna bez problēmām var izbraukt cauri pazemes šosejai. Ekskursijas parasti sākas ar kanāla apskati. Gids norāda, ka tā garums ir lielāks par 500 metriem. Ūdens tika izsūknēts, doks izžāvēts un zemūdene tika ievesta iekšā kā lode ierocī. Plašajā rūpnīcas telpa, novietotā dziļi klintī, tika veikti darbi: traucās kravas mašīnas, steidzās kuģu būvētāji, grabēja liftu ķēdes, skanēja urbji.
Zemūdens fabrika varēja salabot vienlaicīgi pat deviņas zemūdenes. Militārpersonas, iepriekšējie slepenās rūpnīcas darbinieki, apstiprina, ka katra zemūdene vismaz vienu vai divas reizes nedēļā piedalījās manevros. Bieži vien zemūdenes devās kaujas uzdevumos ar aprīkotas ar kodolgalviņām.
Svešiniekam iekļūt Balaklavā bija pilnīgi neiespējami. Drošība bija augstā līmenī. Tomēr vietējie zvejnieki zināja, kad zivis kopā ar zemūdenēm ienāca dokos. Remontstrādnieki tās ķēra ar spaiņiem un kūpināja. Dūmi plūda cauri ventilācijas sistēmai, tāpēc bija iespējams noteikt, kad labošanā ieradīsies nākamā zemūdene. Kāda norāde ārvalstu drošības dienestiem!
1994.gada maijā Balaklavas līci atstāja pēdējā krievu zemūdene. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas pilsēta, tāpat kā pazemes galerijas, tika nodotas neatkarīgās Ukrainas jurisdikcijā. Kādu laiku slepenās galerijas tika apsargātas. Vēlāk sargs tika noņemts un milzīgās pretkodolu durvis tika atvērtas krāsainā metāla tīkotājiem.
Pēc liecinieku stāstiem laupītāju brigādes neslēpjoties iebrauca apakšzemē un ņēma visu, ko vien varēja atrast. Pēc šiem reidiem objekta labirintus piepildīja atkritumi. Muzeja asistentiem bija jāvelta gadi tam, lai visu iztīrītu, jo kopējā zemūdens haļļu, tuneļu un pasāžu telpa ir aptuveni 15 kvadrātkilometrus liela. Uz pazemes tumšajām sienām vēl aizvien iespējams saskatīt zagtā, krāsainā metāla pēdas. Iespējams, ka bijušās rūpnīcas izlaupīšana vēl aizvien turpinātos, ja militārpersonas to nebūtu nolēmušas pārvērst par muzeju.
Nav viegli iegūt informāciju par "Facility 825." Neeksistē ne arhīvi, ne inženieru dokumentācija. Visu likvidēja čekas pārstāvji. Muzeju darbinieki ievāc informācijas drumslas, aptaujājot tos cilvēkus, kas šeit agrāk strādāja, bet dažkārt cilvēkiem ir bail sniegt intervijas.
Tomēr interese par šo objektu ir grandioza, īpaši no ārvalstu tūristu puses. Objektu jau tagad ir apmeklējuši tūristi no 43 pasaules valstīm. Arī Eivonas (Avon) grāfiene, Vinstona Čērčila radiniece, ir bijusi Balaklavā. Viņu tik ļoti pārsteidza redzētais, ka viņa nespēja atturēties no sava vārda izgriešanas vienā no ieejas sienām. Dažādu militāro departamentu veterāni un agrākie spiegi apmeklē zemūdeņu “midzeni” ar pārsteigumā atvērtām mutēm, jo savā darbības laikā viņiem tā arī nebija izdevies atklāt Padomju zemūdeņu noslēpumu.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
