Raksts publicēts Hokeja čempionāta Minskā Latvijas fanu ceļvedī "Pasaules pazinējs" (visi ceļveža raksti pieejami šeit).
Lai gan Baltkrievija ir mūsu kaimiņvalsts un tās galvaspilsēta Minska no sirmās Rīgas atrodas tuvāk par pustūkstoti kilometru, daudzi ceļotāji to par interesantu uzskata tikai nostalģijas pēc – lai mazliet pavīpsnātu par mūspusē vien ļaužu atmiņās palikušajiem sociālisma laikiem.
Reklāma
Plaši izplatītais stereotips vēsta, ka Minskā nav ko redzēt, jo tā no jauna uzbūvēta pēc Otrā pasaules kara, turklāt pat zemās cenas tikai daļēji kompensē neērtības, kas saistītas ar vietējās apkalpošanas kultūras īpatnībām, attieksmi pret bagātajiem ārzemniekiem un viņu maciņiem, kā arī ķēpīgo vīzu kārtošanas un robežu šķērsošanas procedūru. Tomēr hokeja čempionāts ir laba iespēja, lai uz šo pilsētu paraudzītos, tā sakot, svaigu aci – bez aizspriedumiem.
DIEVMĀTES PASPĀRNĒ
Minska, gluži tāpat kā visa Baltkrievija, spēj izraisīt izbrīnu ar to, ka tajā pavisam mierīgi (vismaz šķietami) līdzās sadzīvo nesavienojamas lietas. Nesmejieties, bet šajā valstī joprojām pastāv gan kolhozi, gan arī prakse skolēnus, augstskolu studentus, mācībspēkus un pat valsts iestāžu kalpotājus rudeņos deleģēt uz kārtējo episko cīņu par ražu, proti, kartupeļu novākšanu. Baltkrievijas darba kolektīvos joprojām ir speciāli ļaudis, kuru uzdevums ir mazāk saprotošajiem un apzinīgajiem kolēģiem izskaidrot partijas un valdības ģenerāllīniju jeb prezidenta Aleksandra Lukašenko lēmumus, turklāt par šo lēmumu pareizību pieņemts burkšķēt vien virtuvēs, nevis publiski. Baltkrievijas pilsētās un sādžās joprojām goda vietā dirn pieminekļi 1917. gada Krievijas apvērsuma vadonim Vladimiram Iļjičam Ļeņinam, viņa vārds joprojām iemūžināts ielu nosaukumos.
Tajā pašā laikā Minska ir teju vai pārbāzta ar iecienītiem nakts klubiem, baltkrievu jaunieši var nezināt, ko nozīmē Ivanovas tekstils, bet skaidri zina, kāda vērtība ir Gucci vai Dolce&Gabbana (kaut vai ķīniešu ražojuma), savukārt katrā baltkrievā, kurš tiekas ar sev nepazīstamu ārzemnieku, parādās spilgti izteikts uzņēmēja talants, kas paģēr noplēst no biezā viesa pēc iespējas vairāk, turklāt, ieteicams, dolāros vai eiro – ne jau vietējos zaičikos. Paraugu šajā ziņā sniedz pats prezidents, kuram ir savdabīga izpratne par privātīpašumu un uzņēmējdarbību. Formāli tā, protams, nav aizliegta, taču katram biznesmenim jāatceras, ka viņa primārais uzdevums ir nevis savu, bet valsts interešu ievērošana.
Visa šī sirreālisma kvintesence, šķiet, ir Minskas ģerbonis. Kā jūs domājat, kas tajā attēlots? Atceroties to, ka Baltkrievijas oficiālais karogs joprojām ir tas pats vecais un mūsu izpratnē nelabais Baltkrievijas PSR sarkanais karogs ar zaļajiem ornamentiem, varētu domāt, ka Minskas ģerbonī noteikti būs sirpis un āmurs, varbūt arī traktors Belarusj vai pasaulē patiešām augsti vērtētais milzīgais karjeru pašizgāzējs BelAZ. Bet nekā – Minskas ģerbonī redzams Dievmātes Marijas Augšāmcelšanās brīdis! Leģenda vēsta, ka savulaik svētbilde jeb ikona ar šādu attēlu pa Svislačas upes straumi atpeldējusi no pašas Kijevas, kura piedzīvojusi kārtējo tatāru karotāju iebrukumu, bet vietā, kur svētbilde piestājusi krastā, uzbūvēta pirmā baznīca Minskā. 1591. gadā, kad Minska, gluži tāpat kā lielākā daļa pašreizējās Baltkrievijas teritorijas, atradās poļu un lietuviešu ūnijas jeb Žečpospoļitas sastāvā, ikonas attēlu apstiprināja par pilsētas ģerboni.
SAGRAUTA UN AUGŠĀMCĒLUSIES
Tas, ka Minskā ir patiešām maz arhitektūras pieminekļu, gan ir fakts, tomēr ne jau tikai Otrais pasaules karš (Baltkrievijā, tāpat kā Krievijā, to ierasts saukt par Lielo Tēvijas karu) pie tā vainojams. Minskas ģeogrāfiskais novietojums, atrašanās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktos, allaž padarījis to par kārdinošu mērķi dažādiem iekarotājiem. Zīmīgi, ka pirmo reizi šīs pilsētas nosaukums minēts Teiksmā par Igora kauju, kas vēsta par 1067. gadā notikušo bruņoto konfliktu starp Kijevas un Polockas kņaziem – abu karadraudzes nikni cīnījušās, lai iegūtu kontroli pār Minsku. Tā ikkreiz, kad Eiropas austrumu pusē uzliesmoja kārtējie konflikti, kuros bija iesaistīti krievi, poļi, lietuvieši, zviedri vai vācieši, cieta arī Minskas iedzīvotāji, no kuriem atkal un atkal piedzina lielas kontribūcijas par labu uzvarētājiem. Nerunāsim nemaz par Napoleona Bonaparta karagājienu uz austrumiem un abiem pasaules kariem – protams, arī tad Minska trāpījās interventu, bet vēlāk arī atbrīvotāju ceļā.
Baltkrievu vēsturnieki aplēsuši, ka dažādu karu laikā Minska faktiski pilnīgi nopostīta un no jauna uzbūvēta vismaz septiņas reizes. Starp citu, mīts, ka tās pašreizējais plānojums (plaši, taisni prospekti un ielas, vērienīgi kvartāli, gluži kā vienstāva Amerikā) ir sociālisma mantojums, īsti neatbilst patiesībai – līdzīgas aprises Minska ieguvusi jau XIX gadsimtā un šajā ziņā ievērojami atšķiras gan no vācu gaumē celtām pilsētām ar samudžinātu vecpilsētas ieliņu tīklojumu, gan tādām metropolēm kā Maskava vai Parīze, kas celtas, ievērojot radiālo principu.
Spriežot pēc izskata, viena no senākajām Minskas ēkām ir vecais Rātsnams, taču šis izskats ir mānīgs. Jā, šeit pašā XVII gadsimta sākumā tiešām uzbūvēts koka Rātsnams, kas tolaik atradies Minskas pašā sirdī, bet pašlaik redzamā ēka ir jaunbūve, kuras celtniecība pabeigta vien šā gadsimta sākumā. Tomēr to ir vērts aplūkot ne tikai no ielas, bet arī ieiet iekšā – ēkā izvietota Minskas vēstures muzeja ekspozīcija. Cita starpā šeit iespējams uzzināt, ka paši baltkrievi savu galvaspilsētu ilgi dēvējuši par Mensku (līdzīgi sauc vienu no sešām nelielajām upītēm, kas tek cauri pilsētas teritorijai) un oficiāli tā pārdēvēta tikai 1939. gadā. Starp citu, pagājuša gadsimta 30. gados PSRS varas gaiteņos pavisam nopietni apspriests jautājums par Baltkrievijas PSR galvaspilsētas statusa atņemšanu Minskai un piešķiršanu Gomeļai. Šo diskusiju iemesls bijis drošības jautājums, jo tolaik PSRS un Polijas robeža atradās tikai aptuveni 20 kilometrus no Minskas. Pārējā pašreizējās Baltkrievijas teritorija jeb Rietumbaltkrievija padomju valstij tika pievienota tikai pēc Otrā pasaules kara sākšanās, kad PSRS un nacistiskā Vācija kārtējo reizi iznīcināja Polijas valstiskumu un sadalīja šo valsti.
Jā, un vēl dažas, iespējams, noderīgas vēsturiskas atkāpes. Balti sarkani baltais karogs, kas pēc PSRS sabrukuma kādu laiku bija neatkarīgās Baltkrievijas karogs, pašlaik uzskatāms par vietējās politiskās opozīcijas firmas zīmi un izraisa nervozu reakciju amatpersonu vidū. Jāteic, ka tā vēsture ir samērā miglaina, jo zem šā karoga 1918. gada marta nogalē tika proklamēta Baltkrievijas Tautas republika, kuras pastāvēšana bija īsa (tikai līdz decembrim) un pretrunu pilna. Šī tā saucamā valsts pastāvēja Vācijas impērijas okupācijas un regulāras karadarbības apstākļos. Nākamo trīs gadu laikā pāri Baltkrievijai vēlās te Sarkanās armijas karotāji, te vācieši, te poļu karaspēks, te lietuviešu armijas daļas, te vienkārši bandītiski grupējumi, kuru galvenais mērķis bija laupīšana. 1920. gadā virsroku Baltkrievijas austrumu daļā guva boļševiki, un tas arī noteica tālāko tās attīstības ceļu – PSRS ietvaros. Par padomju laiku baltkrieviem ir dalītas jūtas. No vienas puses, viņiem nācies piedzīvot piespiedu rusifikāciju un kolektivizāciju, samērā dievbijīgajiem iedzīvotājiem lielu šoku izraisīja arī boļševiku cīņa pret reliģiju. Taču, no otras puses, to visu atsver PSRS ieguldījums uzvarā par nacistisko Vāciju, jo partizānu kara pārņemtajai Baltkrievijai tas patiešām bija dzīvības un nāves jautājums. Tādēļ neiedomājieties, esot Baltkrievijā apšaubīt padomju atbrīvotāju lomu – jūs vienkārši nesapratīs. Tomēr no jau pieminētās rusifikācijas baltkrievi izmisīgi cenšas tikt vaļā – pat neraugoties uz to, ka valsts augstākās amatpersonas regulāri uzstājas krievu valodā, tās pieprasa, lai valsti sauktu nevis par Белоруссия, kā padomju laikā, bet gan par Беларусь.
SAVA GAISMAS PILS
Savas virtuālās ekskursijas laikā mēs palikām pie Rātsnama. Pavisam netālu no tā ir viena no nedaudzajām autentiskajām arhitektūras vērtībām – Dievmātes katedrāle, kas celta laikā no 1700. līdz 1710. gadam. Padomju gados, atbilstoši tā laika noliedzošajai attieksmei pret reliģiju un kulta celtnēm, katedrālē bija ierīkots Fizkultūriešu nams, bet vēlāk to atdeva katoļu baznīcai. Lai jūs nemulsina – vēsturisku iemeslu dēļ daudzi baltkrievi, kuri lielākoties runā krieviski, ir nevis pareizticīgie, bet gan katoļi. Galu galā šajā teritorijā allaž bijusi spēcīga poļu un lietuviešu ietekme.
Brīvības laukums faktiski uz pusēm dala to Minskas daļu, kur vēl saglabājusies senlaiku apbūve. Paši minskieši to sauc par Augšpilsētu (Верхний город). No XVI gadsimta vidus līdz pat pagājušā gadsimta 40. gadiem tieši šeit kūsāja pilsētas sabiedriskā dzīve, Augšpilsētā saglabājušās ēkas, kurās acīmredzami dzīvojuši augstākie garīdzniecības pārstāvji, turīgi tirgotāji, citi ļaudis no sabiedrības augstākajiem slāņiem. Melš, ka Augšpilsētas pazemē esot vērienīgas katakombas, tomēr to esamību varas iestādes allaž apstrīdējušas – sākumā apgalvojot, ka visas pazemes ejas aizbērtas pēc Otrā pasaules kara kaujām, pēc tam paziņojot, ka beidzamās ejas likvidētas, kad pagājušā gadsimta 70.-80. gados Minskā būvēja metro.
Metro ir viens no lielākajiem sociālisma laika sasniegumiem, kuram pateicoties Minskas iedzīvotājiem pašlaik nedraud tik lieli sastrēgumi, kā, piemēram, maskaviešiem. Pat neraugoties uz to, ka pilsētā ir tikai divas metro līnijas (28 stacijas), tas ievērojami atvieglo satiksmi. Leģenda vēsta, ka toreizējās Baltkrievijas PSR vadītāji esot nopietni viltojuši statistikas datus, lai Maskavas priekšniekiem pierādītu, ka metro Minskai patiešām nepieciešams – saskaņā ar padomju standartiem, uz to varēja pretendēt tikai pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits nebija mazāks par miljonu. Ja jau pieminam padomju laika mantojumu, noteikti novērtējiet Josifa Langbarda projektētās valdības ēkas apmērus – tā ir patiesi grandioza celtne, pēc kuras uzcelšanas pagājušā gadsimta 30. gados Minskas jaunais centrs sāka veidoties ap Ļeņina laukumu. Tagad tas oficiāli pārdēvēts par Neatkarības laukumu, tomēr no metro stacijas nosaukuma Ļeņina vārds nekur nav pazudis. Uz atmiņām par padomiju un tolaik ierasto arhitektūru vedina arī turpat esošais lielveikals ar nosaukumu Valsts universālveikals (ГУМ) – protams, ne tik milzīgs kā tā vārdabrālis Maskavā, bet tāpat gana iespaidīgs, kā arī Operas un baleta teātris.
Viens no iespaidīgākajiem Minskas galvaspilsētas pieminekļiem ir 38 metrus augstais no granīta darinātais Uzvaras obelisks, kas atrodas tāda paša nosaukuma laukumā. Tas, protams, celts par godu PSRS uzvarai Otrajā pasaules karā. Ja meklējat ko savdabīgāku, dodieties uz Oktobra laukumu, kur uzbūvēta neliela piramīda, kas simbolizē Baltkrievijas nulles kilometru proti, iespējams uzzināt, kurā virzienā un cik tālu atrodas dažnedažādas valsts apdzīvotās vietas. Tikai ielāgojiet, ka piramīda patiešām ir neliela, nepilnu pusmetru augsta un vakara tumsas un uzvaras eiforijas iespaidā tajā pavisam vienkārši var ietriekties un satraumēt kāju.
Grēks būtu vismaz no malas neaplūkot 2006. gadā pabeigto Baltkrievijas Nacionālās bibliotēkas ēku – vismaz, lai salīdzinātu ar Rīgas Gaismas pili. Tikai jāaizrāda, ka baltkrieviem tā arī nemaz nenāca tik viegli. Ēkas projekts tika izstrādāts vēl pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, bet 1989. gadā uzvarēja Vissavienības arhitektu konkursā, taču celtniecību izdevās uzsākt tikai 2002. gadā. Cik tā izmaksāja? Atbildēsim diplomātiski – Baltkrievijā šādus jautājumus nav pieņemts uzdot.
