Autors: Artis Spertāls
Avots: BalticTravelnews.com/History.com/Wikipedia
Lai arī pasaules vēsturē ar savām masu represijām Josifs Džugašvili pārsvarā pazīstams kā Josifs Staļins, viņš īstenībā savu uzvārdu sev piedēvējis pats.
Staļins bija dzimis 1878. gada 6. decembrī trīs bērnu ģimenē (tomēr viņa brāļi agri nomira un viņš izauga kā vienīgais bērns ģimenē) un pēc savas tautības bijis gruzīns, nevis krievs. Viņa tēvs no turīga biznesmeņa kļuva par dzērāju, regulāri sisdams gan savu sievu, gan dēlu - kas ir viens no iemesliem, kāpēc Staļins izveidojās par tik nežēlīgu cilvēku kāds viņš pazīstams pasaulē. Jaunībā Staļins bijis īpaši centīgs un gudrs, tomēr ārpus skolas esot vadījis vairākas puišu bandas un pretēji skolas ietekmei, sācis atbalstīt marksistiskās idejas. Vēlāk izstājies no skolas, aprecējies un viņam piedzima dēls - taču teju tajā pašā laikā nomira viņa sieva, kas esot bēdīgi slaveno varoni tā ietekmējis, ka viņš zaudējis jebkādas simpātijas pret citiem cilvēkiem. Vēlāk pamazām kāpis pa ietekmes un amatu kāpnēm (arī apprecējies, lai nokļūtu labākās situācijās).
Jau 1913.gada 12.decembrī viņš pirmo reizi uz dokumentiem parakstījās kā Staļins ("dzelzs vīrs"), lai arī viņa uzvārds vēl arvien oficiāli bija Džugašvili. Viņš ticēja, ka šādi pasaulei būs lielāks respekts pret viņu.
1922. gada 3. aprīlī Staļins tika ievēlēts par Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru, un šo amatu viņš saglabāja līdz mūža beigām. Amats
tolaik (22.gadā) tika uzskatīts par ne pārāk nozīmīgu, tādu kā partijas "personāla
pārvaldi", tomēr Staļina rokās tas izveidojās par visietekmīgāko
valstī.
Viņa valdīšanas laikā tika izveidota centralizēta un militarizēta lielvalsts, kas tiek uzskatīta par totalitāras valsts paraugu. Vienlaikus PSRS, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, izcēlās ar valsts iedzīvotāju zemo dzīves līmeni un lai savu valsti noturētu savā varā, Staļins izmantoja plaša mēroga masu represijas un Gulaga soda nometnēs ieslodzīto darbu kanālu, dzelzceļu un rūpnīcu būvē. Lai realizētu savus politiskos un ekonomiskos mērķus, Staļins vienmēr centies būt maksimāli nežēlīgs un stingrs, iebiedējot citus.
Lai arī pēc amata viņš bija PSKP CK ģenerālsekretārs (1922. - 1953.), jau kopš 1920. gadu beigām
faktiski valdīja kā neierobežots diktators. Staļina paraksts tikai 1937-1938. gados ir uz vismaz 681 692 cilvēku nošaušanas pavēlēm, taču viņa darbību rezultātā bojā gājuši vismaz 20 miljoni cilvēku.
1953. gada 3. martā Staļina rezidencē viņu uz grīdas atrada apsardzes daļas darbinieks. 4. martā vasarnīcā ieradās ārsts un konstatēja ķermeņa labās puses paralīzi. Nāve bija iestājusies smadzeņu asins izplūduma dēļ. Par miršanas datumu tiek uzskatīts 1953. gada 5. marts.
---------------------------------------------------------------------------------------
12. janvāris vēsturē: Zanzibāras brīvības cīņa Tanzānijā
Foto: kontiki.ee; Avots: zanzibarhistory.org
1964. gada 12. janvārī saniknotie zanzibārieši sarīko revolūciju, kā rezultātā Tanzānijas teritorijā tika pasludināta Zanzibāras republika.
Ar vārdu “Zanzibāra” apzīmētas divas salas Tanzānijā – Ugundžu un Pembu. Jau no 15. gadsimta tur valdījuši arābi, veidojot Omānas koloniju, līdz 19. gadsimta vidū pasludināja to par Zanzibāras sultanātu. Pagājušā gadsimta 60. gados Zanzibāra kļuva par konstitucionālu monarhiju, ko pārvaldīja Sultāns. Iedzīvotāju sastāvu pārsvarā veidoja afrikāņi, bet nelielu daļu arī arābi, kas bija krietni turīgāki par pārējiem salu iedzīvotājiem.
Lielā nevienlīdzība un politiskās intrigas iekvēlināja zanzibāriešu dusmas, un 1964. gada 12. janvārī ap 500 vāji apbruņotu afrikāņu dumpinieki uzbruka salas policijas iecirkņiem, vēlāk ieņemot arī lidostu un sultāna pili. Pēc 12 stundu ilgām apšaudēm un nemieriem dumpinieki ar revolūcijas vadītāju Džonu Okello priekšgalā izveidoja Revolucionāru padomi, kura par prezidentu iecēla Abeidu Amani Karumi. Zanzibāru pārsauca par Zanzibāras un Pembas Tautas Republiku.
Karume un viņa režīms Zanzibārā valdīja līdz 1972. gadam, kad oponenti prezidentu nogalināja. Tomēr Zanzibāra joprojām ir daļēji autonoma valsts Tanzānijas ietvaros, un tās prezidents bija arī revolūcijas organizētāja Karumes dēls Amani Abeids Karume.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
