Interesanti ir tas, ka karoga modelis un proporcijas aizgūtas no citas Skandināvijas valsts - Dānijas, karoga.
Taču karoga krāsas tiek saistītas jau ar 1442. gada Zviedrijas ģerboni, kurā tika lietots zils vairogs ar dzeltenu krustu. Zilā un dzeltenā krāsa kā Zviedrijas krāsas tiek lietotas jau kopš 13. gadsimta Zviedrijas karaļa Magnusa I laikiem - tieši viņa kuģa karogs bija rotāts ar zili dzeltenām atpazīšanās zīmēm.
Lai arī zili dzeltens karogs Zviedriju simbolizēja jau vairākus gadus simtu, 17.gadsimtā karogā parādījās arī sarkanā krāsa, kas simbolizēja Zviedrijas un Norvēģijas savienību. Pēc tam, kad Norvēģija paziņoja par savu neatkarību, Zviedrija ātri vien pieņēma likumu par sava iepriekšējā karoga atjaunošanu, sarkano krāsu izņemot no tā. Kā jau minēts, par paraugu tika ņemts Dānijas karogs, tajā aizstājot tikai krāsas ar zviedru krāsām.
1906.gada 22.jūnijā pieņemtais likums vēl arvien ir spēkā, tiesa, ar dažiem labojumiem.
Kopš 1916. gada par Zviedrijas karoga dienu ticis pasludināts 6.jūnijs. Papildu tam, 1983. gadā 6.jūniju arī nosauca par Zviedrijas nacionālo dienu un kopš 2005. gada tā ir viena no valsts brīvdienām.
---------------------------------------------------------------------------------------
22.jūnijs vēsturē: Cēsu kauju atceres diena
Foto: Pixabay.com; Avots: BalticTravelnews.com/nekropole.info
Cēsu kaujas (1919. gada 6.–23. jūnijs) Latvijas Neatkarības karā (1918–1920) bija nozīmīgs pagrieziena punkts, kam bija tālejošas sekas. Latvijas Republika tobrīd pastāvēja vien nedaudz ilgāk nekā 6 mēnešus, taču šajā īsajā laikā kopš neatkarības proklamēšanas notikumi attīstījās un risinājās ļoti strauji – Latvijas valsts pastāvēšana bija apdraudēta un vairākkārt piedzīvoja kritiskus brīžus.
Cīņas norisinājās starp Ziemeļlatviju savā kontrolē pārņēmušajām Igaunijas armijas vienībām un Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgajiem Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem (no tiem kaujās piedalījās viens pats Cēsu pulks, kas bija piedalīts igauņu 3. divīzijai, kuras štāba priekšnieks bija pulkvežleitnants Reeks) no vienas puses un Niedras valdībai pakļautā Landesvēra (Latvijas zemessardzes) un no vācu algotņiem veidotās Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses.
6. aprīļa puča rezultātā Latvijas Pagaidu valdības Ministru kabinets tika pasludināts par gāztu (tam izdevās patverties reidā uz tvaikoņa "Saratov" angļu karakuģu aizsegā), un pie varas nāca "Niedras valdība" — tā kā Ziemeļlatvijas brigāde atsacījās atzīt jaunās valdības leģitimitāti, iestājās "trīsvaldība" jeb vienlaikus pastāvēja 3 Latvijas valdības: Kārļa Ulmaņa kabinets, Andrieva Niedras kabinets un Pētera Stučkas padomju valdība.
1919. gada 22. maijā t.s. "Niedras valdības" spēki ar komandieri Rīdigers fon der Golcu priekšgalā — galvenokārt vācbaltiešu vienības un Dzelzsdivizija (Latviešu atsevišķā brigāde ieradās dienu vēlāk), — atbrīvoja Rīgu no lielinieku spēkiem un ieņēma Rīgu, savukārt Igaunijas armijas daļas un Ziemeļlatvijas brigāde (kas bija palikusi uzticīga Latvijas Pagaidu valdībai) 26. maijā sasniedza Gaujas lejteci. Padomju Krievijas armijas daļas (provokatīvi nereti sauktas par "Padomju Latvijas armiju") (tai līdzi Stučkas valdība) atkāpās uz Latgali.
Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem, Niedras valdības spēki 1. jūnijā uzbrukumu izvērsa 2 virzienos - uz austrumiem un ziemeļiem, - vajājot boļševikus, kas atkāpās pa Maskavas šoseju gar Daugavu un pa Pleskavas šoseju. Virzība ziemeļu virzienā izvērtās ievērojami straujāka, jo Sarkanās armijas daļas te praktiski neizrādīja pretošanos, panikā bēgot, lai nenonāktu ielenkumā starp landesvēra daļām no vienas puses, un Igaunijas armiju (štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols), kas bija ieņēmusi jau visu Ziemeļvidzemi, no otras puses.
Ignorējot Igaunijas armijas komandiera 5. jūnija ultimātu nešķērsot Gaujas līniju no grīvas līdz Siguldai—Jaungulbenei, Niedras valdība pieprasīja Igaunijas spēkiem atstāt Latvijas teritoriju, vēršoties austrumos pret lieliniekiem, un tās armijas daļas straujā triecienā ieņēma Cēsis, padzenot no tām Igaunijas armijas 6. pulku un tam pakļauto 2. Cēsu kājnieku pulku un Ziemeļlatvijas brigādes štābu (brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns).
Niedras vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai pakļautajā karaspēkā bija 8100—8500 durkļu un 660 zobenu (t.i. kājnieki un jātnieki, kas tieši piedalījās kaujās), 342 vieglie ložmetēji un 180 smagie ložmetēji, 70 vieglie un nezināms skaits smago lielgabalu, mīnmetēju, bruņuvilcienu, bruņuautomobiļu un lidmašīnu (šajos spēkos ietilpstošā Jāņa Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde bija izvietota labajā flangā starp Vēreni un Vecpiebalgu, un Cēsu kaujās nepiedalījās).
Igaunijas armijai un tās sastāvā karojošā Cēsu pulkā kauju sākumā kopā bija 6889 durkļi un 65 zobeni, 138 vieglie un 110 smagie ložmetēji, 32 vieglie, kā arī smagie lielgabali, 3 bruņuvilcieni un 3 bruņuautomobiļi. Cīņu laikā tiem pievienojās papildspēki, tā ka durkļu skaits izlīdzinājās (ZL brigādes un igauņu karavīru skaits arī pārsniedza 8000).
Galvenokārt pateicoties Igaunijas armijas daļām, pēc vairāku dienu smagām kaujām no 19. līdz 22. jūnijam pie Cēsīm t.s. "Niedras valdības" spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. No pilnīgas sagrāves tos paglāba tikai sabiedroto misijas iejaukšanās.
1919. gada 3. jūlijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un Dzelzsdivīzijas karavīri bez kaujas atstāja Rīgu un atkāpās uz Jelgavu, bet t.s. "Niedras valdība" atkāpās, atzīstot K. Ulmaņa kabineta leģitimitāti. Vēlāk visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs atkal tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts britu virsnieks Harolds Aleksanders.
1919. gada 6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde, savukārt 8. jūlijā Rīgā ieradās Latvijas Pagaidu valdība (kas bija atsākusi savu darbu Liepājā jau 27. jūnijā).
Igaunijas armija Cēsu kaujās bija zaudējusi 1024 cilvēkus (40 virsniekus un 984 kareivjus), bet Ziemeļlatvijas brigādei bija 129 kritušie (5 virsnieki un 124 kareivji). Par pretējās puses zaudējumiem precīzu ziņu nav.
1921. gadā Latvijas Satversmes sapulce par Latvijas brīvības cīnītāju dienu noteica Cēsu kauju uzvaras dienu — 22. jūniju. Taču 1934. gadā K. Ulmaņa valdība 22. jūniju svītroja no oficiālo svinamo dienu saraksta. Tāpat gan igauņi, gan daudzi latviešu virsnieki Ulmaņa noslēgto "Strazdumuižas pamieru" uzskatīja par nodevību, kuras rezultātā gāja bojā tūkstošiem latviešu. Bez Strazdumuižas pamiera Igauņu un latviešu apvienotajiem spēkiem visticamāk būtu izdevies ātri izdzīt vācu spēkus no Latvijas, taču Strazdumuižas pamiers ļāva spēkiem pārgrupēties, saņemt ievērojamus papildinājumus un jau Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas (Bermonta vadībā) veidolā atkārtoti ieņemt Rīgu.
