Autors: Santa Bivbāne
Avots: BalticTravelnews.com/History.com/Wikipedia
Par Čārlzu Darvinu, visdrīzāk, dzirdējuši ir visi - pat tie, kas zinātnei īsti neseko. Lai arī Darvins savas dzīves laikā paveica daudz dažādus atklājumus un zinātniskus sasniegumus, visvairāk pasaulē viņš ir atpazīstams tieši ar sevis izstrādāto evolūcijas teoriju, kas mūsdienās ir pamatā, lai izskaidrotu cilvēces rašanos no zinātniskā viedokļa.
Izstrādājot un formulējot savā vārdā vēlāk nosaukto teoriju, domās un pētījumos Darvins pavadīja piecus gadus - ceļā kuģi "Beagle" Darvins devās 1831. gada 27. decembrī, apceļojot lielu daļu pasaules. Darvinam visnozīmīgākās bija tās dažas nedēļas, kuras viņš pavadīja Galapagu salās - tās atrodas uz ekvatora, apmēram 1000 kilometrus no Dienvidamerikas krastiem. Šajās salās bija sastopami augi un dzīvnieki, kādu nav nekur citur. Darvins bija pārsteigts, ka uz katras salas dzīvoja citāda bruņurupuču suga.
Atgriezies mājās, zinātnieks atskārta radniecību starp dažiem Galapagu salās dzīvojošajiem putniem, kuriem galvenokārt atšķīrās knābja forma. Tāpat viņi līdzinājās kādai mazu putnu sugai no Dienvidamerikas kontinenta. Darvins izsecināja, ka putnus uz salām varētu būt atnesusi vētra un jaunajā mājvietā tie evolūcijas gaitā mainījušies.
Izpētījis visus viņam pieejamos dzīvniekus, Darvins izstrādāja dabiskās izlases teoriju. Saskaņā ar to, kaut arī vairums dzīvnieku mazuļu iet bojā, izdzīvo tie, kas vislabāk piemērojušies dzīves apstākļiem. Ja laiku pa laikam piedzimst dzīvnieks ar kādu īpatnību, kuras dēļ tas ir pārāks par citiem, viņš noteikti izdzīvo, tāpat kā viņa pēcnācēji ar šo pašu īpatnību. Tādā veidā dabiskā izlase liek katrai dzīvo būtņu sugai attīstīties.
Savas domas Darvins pierakstīja, bet ilgāku laiku baidījās tās publicēt, jo šajā laikā populāri bija ticēt reliģiskajam cilvēces izcelsmes izskaidrojumam. Tomēr pēc tam, kad viņš publicēja grāmatu "Sugu izcelšanās", aizsākās diskusijas un zinātniskie pētījumi par šiem jautājumiem.
Mūsdienās par bioloģisko evolūciju uzskata dabīgu dzīvās dabas attīstības procesu, kad organismu populāciju iedzimtās raksturīgās īpašības tiek pārmantotas no vienas paaudzes nākamajā paaudzē. Gēni, kuri ir atbildīgi par iedzimto raksturīgo īpašību nodošanu organisma pēcnācējiem, ir evolūcijas pamatā. Mutācijas gēnos izraisa pēcnācējiem jaunas vai arī atšķirīgas raksturīgās īpašības, rezultātā starp organismiem parādās iedzimtas atšķirības.
Dzīvība uz Zemes izcēlās un evolucionēja no pēdējā vispārējā priekšteča aptuveni 3,8 miljardus gadu pirms mūsdienām. Par evolūcijas pastāvēšanu liecina fosilijas. Pēc tām var spriest, kā dzīvā daba laika gaitā pakāpeniski ir mainījusies.
Izšķir mikroevolūciju, kas izpaužas vienas sugas ietvaros, un makroevolūciju, kas ir augstāka rangu taksonos. Dollo likums apgalvo, ka evolūcija ir neatgriezeniska. Tas nozīmē, ka izmirstot kādai konkrētai sugai, tā izmirst uz visiem laikiem - jo pat imitējot līdzīgus apstākļus tās pašas sugas izveidei, izveidosies jauna suga, visapkārt pasaulē notiekošās evolūcijas dēļ.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
