Autors: Santa Bivbāne
Avots: BalticTravelnews.com/History.com
ASV valūta tika balstīta uz zelta vērtības standartu teju 50 gadus – kopš 1879. gada, taču Lielās Depresijas laikā 1930.gadā un tam sekojošās banku problēmas padarīja par neiespējamu turpināt visu monetāro sistēmu balstīt uz zelta vērtību, kas lika ASV Kongresam pieņemt lēmumu atcelt likumu, kas kreditoriem deva tiesības pieprasīt kredītu atmaksu dot zeltā.
Sekojot Lielās Depresijas gadiem, drīz vien pēc stāšanās amatā, prezidents Rūzvelts deklarēja nacionālu memorandu bankām, kas aizliedza tām izmaksāt noguldījumus tiem iedzīvotājiem, kuriem vienkārši nebija pārliecības ASV ekonomikā šajā laikā. Rūzvelts arī aizliedza bankām izmaksāt depozītus zeltā un arī – zeltu eksportēt. Prezidents sekoja vienai no ekonomikas teorijām, kas apgalvo, ka labākais veids kā cīnīties ar ekonomikas lejupslīdi ir radīt inflāciju naudas piedāvājumā, palielinot tērēšanas apjomus. Rūzvelts sekoja Lielbritānijas piemēram, kura 1931.gadā bija piedzīvojusi līdzīgas problēmas.
1933.gada 5. aprīlī tika izdots rīkojums visas zelta monētas un zelta sertifikātus, kas vērti vairāk nekā 100 ASV dolāri, iemainīt pret noteiktu zelta vērtību – 20,67 dolāri par vienu unci (28,34 grami) zelta. Mazāk nekā mēneša laikā, ASV valdība bija ievākusi vairāk nekā 770 miljonus ASV dolāru vērtus zelta resursus.
Savukārt pēc gada – 1934.gadā tika izdots rīkojums ar kuru valdības zelta cena tika paaugstināta līdz 35 ASV dolāriem par unci – gandrīz 2 reizes lielāku summu kā zelts tika iepirkts no iedzīvotājiem. Tas atļāva turpināt Federālajām Rezervēm pludināt naudas resursus iekš ASV ekonomikas.
35 ASV dolāri par zelta unci bija fiksēta cena līdz pat 1971.gadam, kad prezidents Niksons paziņoja, ka ASV vairs neturpinās dolārus mainīt pret zeltu šajā, fiksētajā vērtībā, pilnībā atceļot zelta vērtības standartu. Drīz vien tika parakstīts arī likums, kas atļāva iedzīvotājiem iepirkt un glabāt zeltu.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
