Autors: Ludmila Glazunova
Avots: BalticTravelnews.com
Šodien, 2020. gada 16. oktobrī, bija pēdējā darbadiena mūsu kolektīvam tādam, kāds tas bija pēdējos gadus – meitenēm,
kuras daudzus gadus kopā nostrādājušas tūrisma firmā. Komanda. Mēs kopā. Tā
vairs nebūs, jo pat tad, ja robežas atvērs, ceļojumi vairs nebūs aizliegti,
diez vai mēs visas atkal sēdēsim vienā telpā un darīsim kopīgu darbu.
11 gadi pavadīti tūrisma nozarē. Iziets cauri visam – sākot no
mārketinga un PR aktivitātēm, aviobiļešu un viesnīcu rezervācijām, ceļojumu
plānošanām un aprakstu veidošanai, grupas vadītāja darbam. Un vēl un vēl un
vēl. Bet visu laiku bija šī pleca sajūta – mēs esam komanda, un, ja pati ar
kaut ko netieku galā, ir cilvēki, kuri jebkurā diennakts laikā pieslēgsies un
palīdzēs. Jo nav taču nekā neiespējama, reizēm pat pārsniedzot reālo cilvēka
iespēju robežu.
Mēs tikām galā. Mēs augām. Mēs pilnveidojāmies. Mēs mīlējām
savu darbu.
Un tad atnāca TAS. Negribu ieslīgt prātuļojumos par
koronavīrusa izplatību, drošības pasākumiem – tas lai paliek epidemiologu un
valdības ziņā. Vai uz viņu sirdsapziņas. Bet pienāca tas – tūrisms būtībā tika
aizliegts ar likumu.
Tāpēc šodiena bija īpaši sāpīga. Mēs to nebijām pelnījušas.
Mēs nebijām pelnījušas, ka mūsu darbs tiek apturēts, ka viss paveiktais aiziet
"kaķim zem astes".
Protams, protams, ir cerība, ka dzīve atgriezīsies, cilvēki
brīvi varēs pārvietoties, ceļot, priecāties par dzīvi, un mēs atkal varēsim
uzburt atvaļinājuma vai darījumu brauciena sapni. Bet, vai mēs izturēsim šos
mēnešus? Neaiziesim citā nozarē? Vai gribēsim atgriezties sfērā, kura ir tik
vāja un neaizsargāta pret dabas stihijām un epidēmijām? Un tik nepasargāta no
valdošās varas (ne)gribēšanas…
Šobrīd sajūta ir briesmīga. Apmēram tā varētu justies, kurš
aiziet pie daktera un saņem neiepriecinošu vēsti – vēzis! Taču nav skaidrs,
kādā stadijā, vai ir iespējama ārstēšana, cik laika palicis dzīvot un kad būs
pēdējā dieniņa. Tā, it kā ārsts noplātītu vien rokas – kā būs tā būs…
Kā būs? Ilgtermiņa stratēģiju šobrīdējos apstākļos būvēt
nevar, jo būtiskākie faktori mainās ik stundu. Pārkvalificējieties, mudina
valdošā vara. Varētu padomāt, ka tūrisma aģenti nu visi kļūs par labākajiem
programmētājiem, vai arī viesnīcu istabenes varēs pirmklasīgi maisīt betonu… Un
ne jau visiem ir iespēja iekārtoties siltā vietā valsts uzņēmumā, kur amata
apraksts ir tik garš, ka atbildīgais savus tiešos darba uzdevumus reāli
iepazīst tikai gadu laikā, saņemot par to algu, to pašu algu, kas maksāta nodokļos.
Starp citu, arī tūrisma nozare ir maksājusi nodokļus, un ne jau mazus. Bet tas
jau atkal ir cits stāsts.
Šobrīd ļoti gribētos, lai parādītos kāda gaisma tuneļa galā.
Lai būtu vismaz sapnis par to, ka komanda atkal sanāks kopā un varēs darboties,
un darboties labāk, nekā līdz šim. Bet es zinu, ka mēs būsim savādāki. Es ceru,
ka labāki un stiprāki.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
