Peldošais ezerrieksts , dabas objekti

Pokratas ezers

Peldošais ezerrieksts ( latīn. Trapa natans L.) ir viengadīgs ezerriekstu dzimtas ūdensaugs. Pokratas ezerā Balvu rajonā peldošo ezerriekstu atrada 1935. gadā. Peldošā ezerrieksta atradne Pokrotas ezerā ir Eiropā vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā atradne.

Augs ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Peldošais ezerrieksts ierakstīts arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā. Peldošā ezerrieksta audzes ezeros ierakstītas Ministru kabineta 2000. gada 5. decembrī pieņemtajā “Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstā”.

Lietuvas Sarkanajā grāmatā peldošais ezerrieksts ierakstīts 0. kategorijā.

Peldošā ezerrieksta stublājs garš, lokans. To kā enkurs ezera gruntī notur iepriekšējā gada rieksts no kura augs izaudzis. Uz ūdens peldošo lapu rozete blīva, līdz 15 cm plata. Lapu kāti 2-7 cm gari, to augšdaļa paplašināta, iegareni eliptiska un pildīta ar gaisa audiem (aerenhimu), kas notur lapu rozetes peldošā stāvoklī. Lapu plātne rombveidīga vai ieapaļi rombveidīga, 3-4 cm plata un 3-3,5 cm gara. Ziedi sīki, balti, divdzimumu, pa vienam lapu žāklēs. Zied jūlijā, augustā. Ziedi atveras rītos tikai uz dažām stundām. Pēc apputeksnēšanās, kas galvenokārt ir pašappute, zieds ieliecas ūdenī un tur izveidojas auglis - kauleņveidīgs rieksts ar 2 vai 4 izaugumiem. Šie izaugumi ir pārkoksnējušies kausa zobiņi.

 Augs pirmo reizi Latvijā, kā to liecina herbāriju materiāli atrasts 1870. gadā Klaucānu ezerā, kas atrodas Jēkabpils rajonā. Visu šo laiku augs palicis uzticīgs Klaucānu ezeram, izplatījies tuvējā Priekulānu ezerā, bet tagad, kā to liecina J. Smaļinska pētījumi, izplatījies pat kādā meliorācijas grāvī un atrasts arī Podvāzes upē. Te jāatceras gadījums studentu ekspedīcijas laikā Tālajos Austrumos, kad ezerriekstu redzējām augam ceļa grāvī pie Hankas ezera.

Pokratas ezerā Balvu rajonā peldošo ezerriekstu atrada 1935. gadā.

Dabas enciklopēdijā norādīts, ka ezerrieksts agrāk audzis arī Viesītes ezerā, Rencēnu dzirnavezerā kā arī Varakļānu apkaimē. Par Viesītes ezeru dati stipri apšaubāmi, jo 1924. gadā žurnālā "Daba" publicētajā piezīmē ir teikts, ka ezerrieksts augot "vairāk ap vidu" [ezeram], kas ir stipri neticami, jo augs augšanai izvēlas galvenokārt no vēja aizsargātus ezeru līčus. Kā rāda novērojumi augs pēdējā laikā labi aug un attīstās, par ko liecina auga bagātīgās audzes Klaucānu, Priekulānu un Pokrotas ezerā.

Interesanti atzīmēt, ka P. Majevskis PSRS Eiropas vidusdaļas augu noteicējā, (1954) rakstot par ezerriekstu, piezīmē, ka tur, kur šis augs sastopams, tas veido lielas audzes.

Jāņem vērā, ka peldošais ezerrieksts mūsu apstākļos ir viengadīgs augs, kurš katru gadu aug no jauna, zied, nogatavina auļus, kuri nogrimst ezera dūņās, kur pavada ziemu, lai nākošā gada pavasarī dīgtu un izaugtu atkal jauni augi. Ir norādījumi, ka ezerrieksta augļi dūņās dīgtspēju saglabā 2-3, pat 10 gadus. Literatūrā minētos datus, ka ezerrieksta augļi dīgtspēju varētu saglabāt 40-50 gadus, gan uzskata par apšaubāmiem. Labvēlīgos augšanas apstākļos Dienvidāzijā augs ir daudzgadīgs. Kā žurnālā "Daba un Zinātne" 1935. gadā raksta Arvīds Apinis, ezerrieksts daudzgadīgs izrādījies arī kultūrā LU Botāniskā dārza siltumnīcā.

Pēcledus laikmeta siltākajos posmos ezerrieksts Eiropā un arī Latvijā ir bijis daudz vairāk izplatīts. Par to lieciaugu, iespējams, arī audzējuši. Ezerrieksta augļi satur 72 % cietes, 15 % olbaltumvielu, 7,5 % taukvielu, 3 % cukura un 22,5 % ūdens.

Arheologi ezerrieksta augļu čaulas un vālītes ar kurām šie augļi pārsisti atraduši Aboras nometnē (Lubānas līdzenumā), Ičas apmetnē (Balvu rajonā) un Sārnates apmetnē (Ventspils rajonā). Tas liecina, ka jaunākajā akmens un bronzas laikmetā (apm. 3000 g. pr. Kristus) cilvēki ezerrieksta augļus lietojuši pārtikā, bet pašu augu, iespējams, arī audzējuši. Ezerrieksta augļi satur 72 % cietes, 15 % olbaltumvielu, 7,5 % taukvielu, 3 % cukura un 22,5 % ūdens.

Peldošā ezerrieksta atradne Pokratas ezerā ir Eiropā vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā atradne. Agrāk ezerrieksts audzis arī Skandināvijā, par ko liecina fosilu augļu atradumi kūdrā pat līdz 60-630 ziemeļu platuma. Zviedrijā pēdējais ezerrieksts ievākts 1918. gadā Skonē Dienvidzviedrijā. Arī Lietuvā vēl 19. gadsimta otrajā pusē kādā ezerā pie Biržiem audzis ezerrieksts, kas tagad tur vairs nav sastopams.


Peldošais ezerrieksts, dabas objekti

Adrese: Pokratas ezers
Mājas lapa: www.rugaji.lv
Avots:
Jūsu atsauksme var būt pirmā!

Lūdzam norādīt Jūsu kontaktus, tie netiks publicēti!

Kontaktinformācija ir nepieciešama, lai atsauksme nebūtu anonīma un nepieciešamības gadījumā mēs varētu ar Jums sazināties, lai precizētu detaļas. Reģistrējies ar savu Facebook kontu un dati nebūs jaievada.

Paldies!

Kontaktinformācija: