Puiškalns , arheoloģijas pieminekli, dabas objekti, kalni

Puiškalns - pilskalns atrodas Dundagas pagastā, ap 3 km austrumos bij. Kaļķu muižai, 500 m ziemeļos Īvnieku mājām. Jau 1809.gadā ceļojuma piezīmēs pa Kurzemi to aprakstījis barons Ulrihs fon Šlipenbahs. Šajā laikā kalna plakumā atradies vidēji liels akmens, kas pēc formas līdzinājies cilvēkam. Pie tā vietējie iedzīvotāji esot upurējuši.

Pirmajā plašajā darbā par Latvijas arheoloģiju - grāmatā "Necrolivonica"- tās autors profesors Frīdrihs Krūze ievietojis arī kāda 36 cm augsta akmens tēla zīmējumu ar paskaidrojumu, ka tas ir "Puiškalna akmens tēls". Tajā laikā akmens jau vairs nav atradies savā sākotnējā vietā, bet gan Dundagas pils ieroču istabā. 1866.gadā šo akmens tēlu aprakstījis Jelgavas gleznotājs un vēsturnieks Jūliuss Dērings, kurš minējis arī to, ka Puiškalnā atrasta vara bļoda, akmens cirvis un akmens kalts.

Puiškalna nosaukuma izcelšanos skaidro divējādi. Pirmais skaidrojums saistīts ar jau minēto akmens tēlu, ko esot saukuši par "puisi". Otrs vēsta, ka senos laikos, kad latvieši vēl karojuši ar vāciešiem un kad gandrīz visi latviešu karavīri jau kaujās krituši, uz šī kalna salasījušies dzīvi palikušie, galvenokārt puiši, un līdz beidzamajam vīram turējušies pretī vāciešu pārspēkam. No tā cēlies nosaukums "Puiškalns".

Pilskalna ierīkošanai izmantota ap 20 m augsta vieta zemesragā, starp Kaļķupes un Mazupītes stāvajām gravām. Pilskalna plakums ir iegarens, 30´80 m liels, ar samērā izteiksmīgu kultūrslāni. Plakuma dienvidrietuma malā, pilskalna aizsardzības nolūkos uzbērts ap 4 m augsts zemes valnis. Kad tas uzmests, priekšpusē izveidojies ap 5 m plats grāvis. Tālāk uz dienvidrietumiem atrodas līdzena pļava, kas bijusi izdevīga vieta apmetnes vai senpilsētas ierīkošanai, taču kultūrslānis pagaidām šeit nav konstatēts. Iespējams, ka tas iznīcināts ilgstošās lauksaimnieciskās apstrādes rezultātā.

Precīzi datēt Puiškalnu pagaidām nav iespējams, jo arheoloģiskie izrakumi šeit nav notikuši. Literatūrā pilskalns dažkārt attiecināts uz senāko dzelzs laikmetu, taču, spriežot pēc tā ārējās formas (ar valni plakuma vienā galā), tas ir līdzīgs daudziem citiem tipiskiem vēlā dzelzs laikmeta (10.-12.gs.) Kurzemes pilskalniem. Iespējams, pēc tam, kad pilskalnā apdzīvotība beigusies, tas izmantots par kulta vietu, ko apliecina dažādie nostāsti un 19.gs. autoru ziņas.