Pūrciema apmente (Baltā kāpa) , arheoloģijas pieminekli, dabas objekti

Pūrciema apmetni Rojas pagastā 1934.gada rudenī, veicot ģeoloģiskus pētījumus, atklāja ģeologs S.Burhards. Ap 500 m attālumā no jūras, kāpu smiltīs, viņš atrada vairākas trauku lauskas, smilšakmens galodu, kramu un kaulu fragmentus, un dzintara krelli, kuras nodeva toreizējam Valsts vēsturiskajam muzejam.

1934.gada oktobrī atraduma apstākļus pārbaudīja arheologs E.Šturms, kurš Pilsupes kanāla izskaloto krastu nobrukumos vairākās vietās konstatē apmetnēm raksturīgo kultūrslāni. 1936.gadā šī paša arheologa vadībā te sāka plašākus izrakumus, kuri turpinājās 1938.gadā. Kopumā atsedza septiņas hronoloģiski atšķirīgas mītņu vietas, ieguva lielāku skaitu t.s. Sārnates tipa un ķemmes - bedrīšu keramikas lausku, kā arī atsevišķas auklas keramikas lauskas, uz kurām pamatojoties, apmetne attiecināma uz 3.g.t.p.m.ē. pirmo pusi vai vidu, un tā bijusi apdzīvota līdz 2.g.t.p.m.ē. sākumam. Īpaši atzīmējamas apmetnes C mītnē atrastās trīs mālā veidotās stilizētās cilvēku figūriņas, kuras acīmredzot kalpojušas kāda reliģiska kulta vajadzībām.

Kopš 1993.gada arheoloģes I.Lozes vadībā plašā teritorijā uz austrumiem no Purciema apmetnes F mītnes, Rīgas - Kolkas šosejas abās pusēs atklātas vairākas ķemmes - bedrīšu keramikas kultūrai raksturīgas apmetnes, kuras zinātniskajā literatūrā pazīstamas ar nosaukumu „Ģipkas apmetnes".